Jautājums par t.s. “jaunajām mežu platībām” ir visai diskutabls, jo nepieciešams nodalīt divas lietas, kas nereti izsauc strīdus – meža zemes un ar mežu klātās platības. Šai sakarā var atcerēties arī pie mums pirms kāda laika parādījušos informāciju, ka mežu platības Latvijā samazinoties. Iemesls tam bija vienkāršs: pētījums veikts, neko nezinot par Latvijas mežu fondu un meža zemēm, bet izmantojot tikai un vienīgi satelītu attēlus.
Cits skatījums skan: mums meža platību ir daudz un tās palielinās, bet mēs runājam par meža zemēm – tie ir 52 vai 54%, runājam par koksnes apjomu – par cik vienā sekundē palielinās Latvijas koksnes krāja.
Mans pēcdoktorantūras pētniecības projekts balstīts attālās izpētes datu izmantošanā. To var nosaukt par t.s. “rietumu pieeju”. To var nesaprast, bet tas ir pētījums par zemes segumu un tā stāvokli konkrētajā brīdī, darbā izmantojot angliskos terminus – zemes segums, zemes seguma izmaiņas, zemes lietojums, “mežainuma pāreja” (forest transition), zemes lietojuma relikti (land use legacies) – šie termini domāti starptautiski saprotamam skatījumam. Mans, ģeogrāfa, domu gājiens – pakāpties soli atpakaļ un no šī punkta paraudzīties perspektīvā. Koncepts “par meža pāreju” ir kas līdzīgs demogrāfiskai pārejai – kā, valstij attīstoties, mainās dzimstība, kā mainās dzimuma un vecuma piramīda (valstij attīstoties, dzimstība samazinās). Par “meža pāreju” runājam no brīža, kad viss Latvijas teritorijā bija mežonīgs, kad Eiropā sākās sociāli ekonomiskās izmaiņas, daudz mežu izcirta, savukārt vēlāk, citu izmaiņu rezultātā, platības atkal palielinās. Tā notiek ne tikai pie mums, bet arī, piemēram, Amerikā un citur pasaulē.
Otrs koncepts – “zemes lietojuma relikti” – saprotams šādi: skatoties uz mūsdienu ainavu un tajā notiekošajiem procesiem, paturēt prātā, kā pagātnes ainavas (mežu, lauku) apsaimniekošana redzama (saskatāma) mūsdienu ainavā.
Cik dziļi pagātnē var doties? Tas atkarīgs no vietas un apstākļiem. Pieļaujami, ir vietas uz Zemes, kur saimnieciskā darbība notikusi jau tūkstošiem gadu, turklāt, saimnieciskā darbība šai kontekstā vērtējama gana plaši un dažādi – tā var būt augsnes mēslošanas prakse, tas var būt jautājums – cik intensīvi vai ekstensīvi apsaimniekota zeme, cik dažādas mežaudzes bijušas utt. Ir kultūrvēsturiski aspekti – piemēram, t.s., “šņoru lauki” Latgalē. Ir projekts “Ainavas runā”, kur, izmantojot agrākos gados tapušas fotogrāfijas, iespējams salīdzināt situāciju toreiz un tagad.
Daudz ainaviski pievilcīgu vietu Latvijā ir aizaugušas, kas liek jautāt: ko darīt? Ir ainavu cirte, bet, kas to veiks? Sabiedriskajās diskusijās skaidras atbildes nebūs – vieni teiks – “Neskart!”, citi – “Jācērt, jākopj!”
Ilgtspējīgas attīstības trijstūrī parks ir “novietojams” sociālajā stūrī… Mēs Latvijā esam dabai visnotaļ tuvi un ne tik industrializēti vai urbanizēti, kā citviet Eiropā. Latvijas sēņošanas un ogošanas tradīcijas ir senas un spēcīgas.
Virzošie spēki ainavā. (Pieļaujami, ka daudzi ainavu mainībā vairāk uzmanību pievērš virzošajiem faktoriem.) Piemēram, par vienu un ļoti svarīgu uzskatāma urbanizācija, kas “nenotiek vienā brīdī”, bet ir ļoti ilgstošs process, varētu teikt – nepārtraukts. Patlaban vairāk nekā 50% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, Latvijā tie ir >60%. Ja runājam par zemes seguma izmaiņas ietekmējošiem procesiem, urbanizācija būtu Nr. 1. Tipisks, klasisks latviešu stāsts – vecvecāki laukos, bērni un mazbērni pārceļas uz dzīvi pilsētā. Protams, ir vērojams arī pretējs stāsts – jaunu ģimeņu vēlme pēc dzīves laukos palielinās. Domāju, šo to šai ziņā ietekmēs arī vīruss (Covid19). Nereti vēlmi pēc miera un klusuma, kas tieši saistās ar dzīvi ārpus pilsētām, saista arī ar vecumu vai zināmu personības briedumu: “Sak, padzīvoji, pamācījies, iztrakojies, tagad laiks mierīgākai dzīvei!” Tas ir ļoti vienkāršoti! Iemesli un situācijas ir ļoti dažādi. Jāpiebilst gan, ka Rīga un Pierīga, manuprāt, uzskatāmas par no pārējās Latvijas ļoti atšķirīgu un finansiāli dārgu Latvijas reģionu.
Dalīties Facebook
