Vai vides politikas mērķi traucē efektīvai dabas aizsardzībai?

26.10.2017 |  Gunnar Linden

Mežs dod labumu dažādos veidos. Turklāt no meža nākušie kokmateriāli ir vajadzīgi, lai saražotu bioenerģiju, tekstilpreces un daudzus jaunus izstrādājumus, ar kuriem mēs aizstājam agrāk no naftas produktiem ražotās preces. Vienlaikus mežam ir jākalpo sabiedriskajam labumam, kas izpaužas kā oglekļa dioksīda absorbcija, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un brīvdabas atpūta. Neatkarīgi no mūsu vēlmēm resursu patēriņš globālā mērogā arvien pieaugs. Pastāv liels risks, ka ikviena neizmantota koka vietā mēs izmantosim ko citu, kas ir kaitīgāk videi.


 Foto: Saimnieciskās darbības ierobežojumu radīta egļu audžu bojāeja

 

Lai mežs varētu piepildīt visas mūsu vēlmes, mūsu rīcībai jākļūst efektīvākai. Arī attiecībā uz dabas aizsardzību.

Pastāv dažādas teorijas par to, kā kļūt efektīvākiem. Daži atbalsta tā saucamo “trejādo” meža apsaimniekošanu, saskaņā ar kuru zināmas lauku vides daļas tiek pilnībā atvēlētas dabas aizsardzībai, bet citas tiek izmantotas daudz intensīvākai meža apsaimniekošanai. Pats es tam ne nieka neticu. Ekosistēmas pakalpojumu nodrošināšanai tas nav pietiekami. Cilvēkiem taču vajadzētu gūt labumu no dabas to vietu tuvumā, kur viņi darbojas. Piemēram, kaitēkļu dabiskie ienaidnieki dod lielāku labumu mežā vai tā tuvumā nekā mūsu nodrošinātā aizsardzība pret kaitēkļiem. Tur tās lietderība ir ierobežota, lai izplatītu tos noteiktos dabas aizsardzības apgabalos, kurus cilvēki neizmanto. Intensīvi apsaimniekota ainava nedos lielu labumu, ja neņemam vērā kokmateriālu ražošanu un oglekļa dioksīda absorbciju.

Tomēr es arī uzskatu, ka “trejādai” meža apsaimniekošanai būtu jānostiprina mūsu pašreizējā dabas aizsardzības stratēģija, saskaņā ar kuru jo īpaši dabas aizsardzībai ir brīvas attīstības iespējas. Tas nereti noved pie arvien blīvāka meža, kurā ar laiku pārsvarā aug egles. Es nedomāju, ka tieši to mums vajadzētu visvairāk. Varbūt mums tā vietā vairāk uzmanības jāpievērš lapu koku mežam, gaišiem vecākiem mežiem, koku augšanas nepārtrauktībai un veciem kokiem. Te ir runa par struktūrām, kuras mēs varam izveidot izstrādātajā mežā un kuras daudzos gadījumos gūst labumu no mērķtiecīgi izstrādātas koksnes.

Tā vietā, lai dabas aizsardzību arvien vairāk nodalītu no ražošanas, manā skatījumā dabas aizsardzību biežāk vajadzētu apvienot ar apsaimniekošanu. To var izdarīt, piemēram, paildzinot augsekas posmu, nodrošinot lapu koku atjaunošanu, pievēršot pastiprinātu uzmanību, īstenojot meža apsaimniekošanas nepārtrauktību vai izcērtot egles lapu koku audzēs, kur tiek nodrošināta to pēctecība. Domāju, ka lielākā daļa nesaprot, ka par to pašu naudu mēs varētu īstenot ievērojami apjomīgāku dabas aizsardzību, ja mēs spētu apvienot dabas aizsardzību ar apsaimniekošanu.

Tad rodas jautājums, kādēļ mēs tā nerīkojamies? Dažādos kontekstos es esmu ierosinājis ieviest šādu sistēmu, piemēram, saistībā ar valsts meža programmu. Es neesmu saņēmis nekādu atsaucību no vides organizācijām un ārkārtīgi maz atsaucības no vides dienestiem. Te, manuprāt, nozīmīgs iemesls ir vides politikas mērķi, kas vērsti uz meža aizsardzību un kuru pamatā ir platības un procentuālais īpatsvars.

Saskaņā ar starpposma mērķiem līdz 2020. gadam mums Zviedrijā ir obligāti jānodrošina 150 000 hektāru un brīvprātīgi - 200 000 hektāru aizsardzība. Attiecinot vides aizsardzības un saglabāšanas pasākumus uz divdesmit procentiem zemes un saldūdens platību, tiks dots ieguldījums nacionālo un starptautisko bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā.

Mērķi sekmē to, ka vides kustības un dabas aizsardzības jomas darbinieki katram hektāram panāks maksimālu dabas aizsardzību. Šajā sakarā nedrīkst pieļaut pasākumus, kuru mērķis ir koksnes ieguve. Mežsaimniecības ierobežojumi izraisa arī to, ka mežsaimniecības nozare nelabprāt iegulda tur, kur nav iespējams ievērot vides politikas mērķus. Un par brīvprātīgiem pasākumiem uzskatīt gadījumus, kad pasākumi tiek veikti mežā, kur mērķis ir koksnes ieguve.

Domāju, ka dabas aizsardzība būtu pilnīgi citāda, ja valsts uzstādījums būtu maksimāla labuma gūšana dabas aizsardzībai no katras ieguldītās kronas nevis kā pašlaik, kad cenšas gūt maksimālu atdevi no katra hektāra. Mums vairāk vajadzētu darboties uz brīvprātīgu vienošanos pamata un retāk ieviest saistošus noteikumus. Bet, lai to sasniegtu, mums gan vēl būs nepieciešami citi vides politikas mērķi. Starpmērķi ir noteikti līdz 2020. gadam. Pēc tam mums meža aizsardzības jomā jāturpina jaunu platību mērķu noteikšana.

Dalīties Facebook

Komentāri

*
*
*