Savu pozīciju noturēšana pret dažādu grupu idejām, ierosinājumiem un vēl jo vairāk uzspiestajām, kaut arī nepamatotajām prasībām pašlaik ir būtiskākais uzdevums visas Eiropas, Latvijas, nozares un pat atsevišķiem nozīmīgajiem uzņēmumiem. 

Tā intervijā stāsta Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņaprāt, tuvākie gadi būs izšķiroši ne tikai meža nozarei, bet arī lauksaimniecības un kūdras nozarēm. Tai pašā laikā nozarēm, kuras “sakņojas zemē”, jāspēj skaidrot un vienkārši komunicēt ar sabiedrību, kur diemžēl arvien pieaug pārliecība, ka nauda rodas bankomātā vai pārtika – veikalā.

Kāda ir pašreizējā situācija?

Viss atkarīgs, no kuras puses uz to raugās. Ja no meža nozares skatpunkta, šī gada laikā situācija nav piedzīvojusi ne radikālus uzlabojumus, ne katastrofālas neveiksmes. Protams, Satversmes tiesas nolēmums, kurš par Satversmei neatbilstošu atzina normu, ar kuru samazināts galvenās cirtes caurmērs, ir jāuzskata par dēvēto dabas draugu uzvaru, kas radās no juridiskajām niansēm, ne lietas faktiskajiem apstākļiem. Atgādināšu, ka pēc Valsts meža dienesta datiem 2023. gadā pēc ciršanas caurmēra tika iegūti 1,72 miljoni kubikmetru koksnes, kas ir 11,5% no kopumā iegūtajiem 15 miljoniem kubikmetru. Savukārt 2022. gadā ar šādu metodi tika iegūti 1,24 miljoni kubikmetru, kas bija 9,5% no kopumā iegūtajiem 13 miljoniem kubikmetru. Vēl mazāks īpatsvars no kopējās iegūtās koksnes (13 miljoni kubikmetru) bija 2021. gadā, kad pēc caurmēra tika iegūti 1,03 miljoni kubikmetru jeb 7,9%. Trīs koku sugu – priedes, egles un bērza – ciršanas iespējas Latvijā būs mazākas. Vienlaikus Latvijā mežsaimniecības regulācija (kad un ko drīkst darīt savā īpašumā) valsts līmenī ir ļoti strikta, kaut labi zināms, ka mūsu tiešajiem konkurentiem Skandināvijā šādu īpašu valsts prasību – kad un ko drīkst darīt savā mežā – nav.

Tajā pašā laikā būtisks šodienas faktors ir konkurētspēja, jo īpaši Eiropas Savienībā (turpmāk – ES). Tā var kļūt arī par ļoti nozīmīgu šķērsli, jo īpaši, ja tiešajās Latvijas mežsaimnieku un kokrūpnieku konkurentvalstīs, piemēram, Somijā nav ne koku ciršanas diametra, ne vecuma ierobežojuma, vienīgais nosacījums – izcirstās platības jāatjauno. Arī Zviedrijā nav koku ciršanas diametra ierobežojuma. Vienīgās valstis reģionā, kur pastāv koku ciršanas diametra ierobežojums, ir Igaunija un Latvija. Pie mums atļauts cirst nedaudz resnākus kokus, ja salīdzinām ar Igauniju. Cērtot pēc caurmēra, Latvijā mežaudze obligāti jāatjauno, stādot kvalitatīvu materiālu, tā tika radīts mehānisms, kā palielināt nākotnes meža vērtību, produktivitāti un lielāku CO₂ piesaisti.

Vēl vienu nozīmīgu un nozarei pilnībā vēl neapjaustu seku (pat šoka) situāciju šovasar radīja valsts iestāde Dabas aizsardzības pārvalde, kura oficiālajā datu pārvaldības sistēmā “Ozols” ievietoja informāciju par potenciālajiem, nevis noteiktajiem, īpaši aizsargājamajiem biotopiem. Šādu teritoriju ir pietiekami daudz, kas sertificētiem kokrūpniekiem rada pamatotas bažas par koksnes resursu izmantošanas iespējam no šādām daudzus desmitus un pat, iespējams, simtus vai tūkstošus hektāru lielām mežu platībām. Nav gadījies dzirdēt, ka ko līdzīgu būtu darījuši dienvidu vai ziemeļu kaimiņvalstīs. Vai kāds pirms šādas informācijas ievietošanas oficiālā valsts datu bāzē bija “nomērījis” potenciālo īpaši aizsargājamo biotopu ietekmi uz tautsaimniecību, darba vietām reģionos, samaksāto nodokļu apjomu, eksporta ieņēmumiem, vēl jo vairāk, ja valsts makā trūkst naudas sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu finansēšanai un jau labu laiku skan dažādu nodokļu likmju paaugstināšanas iespējamie scenāriji.

Kādi bija šie papildu nodokļu iespējamie scenāriji?

Šā gada vasarā dienasgaismu ieraudzīja Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes materiāli, kuros bija priekšlikums izvērtēt dabas resursu nodokļa piemērošanu par koksnes iegūšanu kailcirtē vai ieviest “celma naudu”, šo nodokli piemērojot ik iegūtās koksnes kubikmetram. Protams, šajos materiālos bija veikta analīze un izvērtējums par nodokļu sistēmu kopumā – par pievienotās vērtības nodokli, mazo nodokļu režīmu, darbaspēka izmaksu, uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas ietekmi, nekustamā īpašuma objektu aplikšanu, kā arī dabas resursu un klimata nodokļiem. Tika piedāvāts tālākās rīcības scenārijs. Šajos dokumentos ir rakstīts “priekšlikumi diskusijām”, bet nekur nav teikts, ka ir jāpalielina esošās nodokļu likmes vai jāievieš jaunas, kaut arī šos priekšlikumus var de facto uzskatīt par konkrētiem priekšlikumiem nodokļu sistēmas izmaiņām. Interesanti, ka likmes šajos dokumentos nebija minētas, vienlaikus norādīts, ka dabas resursu nodokļa maksāšanas brīdis būtu “pēc atskaišu iesniegšanas Valsts mežu dienestā.” Ja pēc kailcirtes mežs tiek atstāts dabiskai atjaunošanai, šo nodokli maksā pilnā apmērā. Pārējos gadījumos var vērtēt atlaides piemērošanu, taču potenciālo ieņēmumu tabulā jau ierakstīti 2,1 miljons eiro. Nozare par šo uzzināja no masu medijiem… Vadoties pēc šādas “īpašas loģikas”, varam piedzīvot arī ideju pa dabas resursu nodokļa piemērošanu lauksaimniecisko kultūru – rapša, kviešu, kartupeļu, burkānu, kāpostu – novākšanai lielākā platībā, un budžetā “ieripotu” miljoniem eiro.

Neaizmirsīsim arī idejas un draudus ar CO₂ nodokli aplikt ne tikai fosilo degvielu, bet arī liellopus, ko maksātu ganāmpulka īpašnieks. Jā, Dānija jau to ir ieviesusi, bet CO₂ nodokļa piemērošana govīm Latvijā nozīmēs dārgāku pienu, krējumu, kefīru, biezpienu, sviestu, sieru. Man nav zināms (neesmu redzējis aprēķinus), vai Latvijas iedzīvotāju ienākumi tos ļaus iegādāties? Vai šādi CO₂ nodokļa maksājumi vienlaicīgi tiks ieviesti visās ES dalībvalstīs? Vai tas paliks katras dalībvalsts ziņā, kur ieguvējas būs valstis, kuras tos ieviesīs pēdējās?! Jautājums bija, ir un būs aktuāls: vai piena un gaļas lopkopību no ES “pārcelsim” uz valsti ārpus ES, kurai nav jāievēro ES uzstādījumi par klimatneitralitāti un augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanas ierobežojumiem? Faktiski šāda kārtība ir stimuls lauksaimniecisko ražošanu no ES pārcelt uz citurieni. Tā ir bīstama tendence, jo ar to cieši saistīts ir jautājums par nodarbinātību reģionos, nodokļu maksājumiem un iztiku (ienākumiem), arī pārtikas piegāžu drošību. Pirms kaut ko lemt, būtu jāizvērtē citu valstu pieredze un jānovērtē negatīvās blaknes.

Jebkurā gadījumā lēmumu pieņēmējiem pirms konkrētu lēmumu pieņemšanas septiņas (vai pat vairāk) reizes ir jānomēra un tikai tad jāgriež – citiem vārdiem sakot, vispirms modelēt un izprast, kas un kā mainīsies, kādi būs ieguvumi un kādi zaudējumi. Tikai tad, kad ieguvumu ir vairāk nekā kaitējuma, arī lemt. Sabiedrībai jābūt prasīgākai pret lēmumu pieņēmējiem, savukārt nozaru organizācijām un arī vienkāršajiem cilvēkiem vairāk jāseko līdzi topošajiem lēmumprojektiem. Nav pieņemams un attaisnojams skaidrojums: “Tā prasa ES,” vēl jo vairāk, ja Latvija ir viena no ES dalībvalstīm, kurai ir veto tiesības, ja attiecīgais projekts var radīt kaitējumu Latvijā dzīvojošajiem un strādājošajiem. Īpaši svarīgi tas ir pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, kad ārvalstu investori uz iespējām investēt valstī, kurai ir robeža ar neprognozējamu kaimiņu, raugās ļoti piesardzīgi, lai neteiktu noraidoši. Tas diplomātiski tiek ietērpts vārdā “izvērtēsim”. Turklāt nereti problēmas sagādā pašu zemē dzīvojošie.

Kā Latvijā dzīvojošie var radīt problēmas?

Kā liecina daži piemēri, var. Ziņu agentūra “LETA” ziņoja, ka Pasaules Dabas fonds (turpmāk – PDF) aicina ES zivsaimniecības ministrus pieņemt lēmumu par nozvejas samazināšanu Baltijas jūrā. Eiropas Komisija (turpmāk – EK) publicēja priekšlikumus par nozvejas iespējām Baltijas jūrā 2025. gadam, kurā tikusi atzīta nepieciešamība samazināt nozvejas apjomus, lai palīdzētu atjaunot Baltijas jūras zivju krājumus. PDF cer, ka ES zivsaimniecības ministri, kuri pieņems gala lēmumu par nozvejas limitiem, uztvers gan EK, gan zinātnieku brīdinājumus nopietni un noteiks nozvejas apjomus. PDF Ūdeņu programmas vadītāja Magda Jentgena uzsver, ka zvejnieki nedrīkst turpināt iztukšot Baltijas jūru un tās zivju krājumus. EK priekšlikumus un zinātnieku ieteikumus M. Jentgena vērtē kā labus, taču tiem nebūs jēgas, ja zivsaimniecības ministri tos neņems vērā, tā raksta “LETA”. Ikvienam ir tiesības uz savu skatījumu, viedokli, bet PDF šajā situācijā, būtībā iestājoties par mazākām nozvejas kvotām, samazinās zvejnieku skaitu, tātad iedzīvotāju skaitu piekrastē, kā arī izejvielu apjomus zivju pārstrādes kompānijām, kuras savu produkciju realizē gan pašmāju, gan arī ārvalstu tirgos. Tas atkal liek atgriezties pie jautājuma par samaksāto nodokļu apjomu.

Tāpat ik pa brīdim uzvirmo runas par vēlmi ierobežot kūdras ieguves ikgadējos apjomus. Faktiski noteikt maksimālo ieguves apjomu, kas būtu kaut kas līdzīgs maksimāli pieļaujamajai augošu koku ciršanas tāmei Latvijas valstij piederošajos mežos, ko uz piecu gadu termiņu nosaka Ministru kabinets.

Ja šāds risinājums tiks ieviests Latvijā, pastāv risks, ka virknei sabiedrības grupu būs vēlme maksimālos kūdras ieguves apjomus pakāpeniski samazināt, radot spriedzi nozares uzņēmumos, kuriem būs jārod savstarpējs kompromiss, kā sadalīt piešķirtās kūdras ieguves kvotas. Kurš potenciālais investors būs gatavs šādos apstākļos investēt naudu kūdras ieguvē un kūdras substrātu ražošanā? Baidos, ka uz to varētu parakstīties tikai daži uzņēmēji, jo risks jau pašlaik ir ļoti liels. Izskatās, ka nākotnē tas tikai pieaugs. ES Taksonomijas regula paredz, ka investori un komercabnkas naudu neaizdos kūdru vai kūdru saturošu produktu vai materiālu ražošanai un pat izmantošanai dārzeņu, koku stādu, puķu audzēšanai. Faktiski kūdras substrātu ražotājiem liegs kredītu saņemšanas iespēju, tieši tāpat kā lauksaimniekiem un stādu audzētājiem, kuri šo substrātu izmantos savas produkcijas izaudzēšanai.

Vēl ir Eiropas Dabas atjaunošanas regula, kuras ietekme uz zemes izmantošanas nozarēm nav prognozējama. Pastāv risks, ka no saimnieciskās aprites var tikt izņemtas ļoti lielas zemes platības. Nenoliedzami, dekarbonizācijas politiku īstenošana Latvijai prasīs upurus, taču tos nevajadzētu meklēt t. s. zemes nozarēs vien. Šķiet, patiesības mirklis nav aiz kalniem, kad paslēpes vairs nevarēs spēlēt un politikas veidotājiem būs skaidri jāpasaka, cik un kādai nozarei jāsamazina savu izmešu apjomi. Visticamāk, šo rēbusu šķetinot, nonāksim pie senās patiesības: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp...

Izmešu samazināšana var iet roku rokā ar darba vietu likvidāciju. Nodarbinātības karte rāda, ka Latvijas reģionos zemes apsaimniekošanas nozares dod lauvas tiesu darba vietu. Spriežot par zemes izmantošanas ierobežojumiem, jāņem vērā, ka iespējams būtiski mainīt ne tikai atsevišķu novadu, bet veselu reģionu turpmāko attīstību, un ne labākajā virzienā. Zemes izmantošanas ierobežojumi nesīs nevis tieši proporcionālus zaudējumus ražošanā un teritorijas apdzīvotībā, bet efekts visticamāk būs kumulatīvs. Brīdī, kad vietu pamet strādājošie, arī valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem nav nozīmes. Sākumā likvidē skolas, pasta nodaļas, policijas un ugunsdzēsēju iecirkņus…

Ko darīt?

Nozares uzņēmēju organizācijām jāskatās uz to, ko un kā dara valsts pārvalde un politiķi Latvijā. Tāpat valsts vadītājiem, asociāciju vadītājiem, uzņēmējiem un ikvienam iedzīvotājam jāseko tam, kas notiek un kas tiek sacerēts ES struktūrās un kabinetos. Vienlaikus valsts vadītājiem nav jābaidās uzlikt veto tiem dokumentu projektiem, kuri ir pretrunā Latvijas interesēm. Latvijai ir jāspēj aizstāvēt savas intereses visos līmeņos, jo īpaši ES struktūrās – ja nepieciešams, izmantojot visu iespējamo arsenālu, vienlaikus nepakļaujoties populistiskiem solījumiem par labāku dzīvi bez jebkādām garantijām.

Darba vietu zudums Latvijas reģionos sev līdzi vilks arī iedzīvotāju skaita sarukumu un mazāku nodokļu maksātāju skaitu. Lēmumu pieņēmējiem, kurus tauta ir pilnvarojusi, jābūt jo īpaši valstiskai pozīcijai. Visliktākais ir kritiskas pieejas trūkums, jo kaut kas kaut kur ir kaut ko ieteicis un to ieraksta jau kāda dokumenta projektā, kas neatbilst valsts un šeit dzīvojošo interesēm. Savukārt Latvijā esošajiem “spīdošu ideju” ierosinātājiem tomēr būtu jāsāk atbildēt par to radītajām sekām – likvidētām darba vietām, pamestām apdzīvotām vietām.

Nesen bija ziņa par lāča “nedarbiem” Mālupes pusē, bet nav dzirdēts, ka šo dzīvnieku aizstāvji būtu devušies pie cietušā bitenieka un palīdzējuši kaut savākt postažu, nemaz nerunājot par radīto zaudējumu segšanu. Būtu tikai apsveicami, ja šauras sabiedrības grupas intereses uz saviem pleciem nebūtu jāiznes tiem, kuri ar šo problēmu saskaras.

Būtiskākais, lai valsts politiskā vadība beidzot saprastu elementāras aksiomas un tā vienkārši neakceptētu, maigi izsakoties, dīvainus priekšlikumus, kas var būt izdevīgi tikai un vienīgi Latvijas valsts ienaidniekiem, nevis šeit dzīvojošajiem. Zemes apsaimniekošanas nozaru sektors ir nozīmīgs darba devējs, un tā tam vajadzētu palikt. Lēmumiem par izmaiņām jābalstās zinātnē un pētījumos balstītos datos, nevis ES izsniegtā klimata mērķa procentpunktu rādītājā! Rēķināt jāsāk ar cilvēkiem, nevis dekarbonizācijas procentiem, jo valsts bez cilvēkiem nepastāv. Līdz šim bieži esam bijuši spiesti rēķināt ne no pareizās puses…