Nedz meža nozare, nedz Zviedrija nav spējusi izskaidrot un aizstāvēt savu mežsaimniecības modeli pārējai Eiropas Savienībai. Prezidentūras laikam sākoties, ir pienācis laiks šo situāciju mainīt, raksta Zviedrijas meža nozares nozares pārstāvji Hokans Buše* (Håkan Buskhe) un Gērans Peršons* (Göran Persson).

Meži un meža produkti ir svarīgs faktors, lai risinātu klimata problēmas un sasniegtu Eiropas Savienības mērķi – līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Ar ilgtspējīgu mežsaimniecību, kurā tiek ievērota liela bioloģiskā daudzveidība un aizsargātas citas dabas vērtības, var gan nodrošināt ievērojamu oglekļa dioksīda piesaisti, gan ražot preces, kas aizstāj fosilās alternatīvas. Mežu ieguldījums “zaļās pārejas” procesā ir nenovērtējams. Tas ir vienīgā liela mēroga atjaunojamais resurss, ko varam izmantot pēc fosilā kurināmā izmantošanas pārtraukšanas.

2023. gada 1. janvārī Zviedrija trešo reizi kļūs par Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti. Neoficiālās ministru un citas augsta līmeņa sanāksmes, ko rīko prezidējošā valsts, ir lieliska iespēja parādīt dažādus praktiskus risinājumus, kas varētu interesēt arī citas valstis. Mums nav šaubu, ka meži un pieredze, ko esam guvuši, attīstot ilgtspējīgu mežsaimniecību pēdējo 100 gadu laikā, ir ļoti svarīgs jautājums, lai par to informētu pārējās ES dalībvalstis.

Mežs ir Zviedrijas stratēģiskais resurss. Tas ir ļāvis Zviedrijai no nabadzības nonākt līdz panākumiem. Nevar pārvērtēt to, cik svarīga ir rūpniecība, kas veido veselas ekonomisko aktivitāšu ekosistēmas centru, sākot no pakalpojumiem un vietējās izejvielu ražošanas visos Zviedrijas reģionos un beidzot ar pasaulē vadošo pētniecību un attīstību.

Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst, ka pamatvērtība (vai pamatieguldījums) – mežs – ir kas daudz vairāk. Mežu ir viegli uztvert kā “pārpilnības ragu”, kas turpina dot un dot. Šāda kļūda tika pieļauta 19. gadsimta beigās, kad intensīvas mežizstrādes, kokzāģētavu rūpniecības un pārlieku lielu pieejamās koksnes apjomu noteikšanas rezultātā kādreiz plašās mežu platības bija krietni sarukušas.

Pagrieziena punkts bija 1903. gada Zviedrijas Mežsaimniecības likums, kas tiek uzskatīts par pasaulē pirmo moderno nozares likumu. Vēl viena svarīga pārmaiņa notika līdz ar 1993. gada Mežu politikas ieviešanu, kurā kā līdzvērtīgus noteica ražošanas un vides aizsardzības mērķus. Kopš tā laika ir notikušas būtiskas un pozitīvas pārmaiņas. Redzam, ka saimnieciskajiem mežiem, kas tagad ir aptuveni 25-30 gadus veci, ir ievērojami lielāka dažādība un bioloģiskā daudzveidība nekā agrāk augušajiem. Šis ceļš ir jāturpina.

Šobrīd atrodamies situācijā, kad ne mežsaimniecības nozare, ne Zviedrija nav spējusi izskaidrot un aizstāvēt savu mežsaimniecības modeli pārējai Eiropas Savienībai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc Briselē kā “uz konveijera” tiek gatavoti tiesību aktu priekšlikumi, kas negatīvi ietekmēs gan Zviedrijas mežsaimniecības nozari, gan valsts spēju reaģēt uz klimata pārmaiņām. Katrs ierosinājums atsevišķi var šķist īstenojams, taču, tos burtiski uzkraujot citu uz cita, Zviedrijas mežsaimniecībai un tās spējai radīt labvēlīgu ietekmi uz klimatu tiek radīta sarežģīta situācija.

Jaunais priekšlikums direktīvai par atjaunojamo enerģiju ievērojami apgrūtina meža pārstrādes atlieku izmantošanu, tas negatīvi ietekmēs klimatu. Ar jauno ierosināto ZIZIMM (zemes, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības) regulu Zviedrijas oglekļa piesaistes mērķis tiek palielināts par 4 miljoniem tonnu gadā. Tas var tieši ietekmēt izejvielu ieguvi, traucējot klimatam nekaitīgu produktu ražošanai. Jāpiebilst, ka saskaņā ar Skogsindustrierna datiem, līdz 2050. gadam no mežu platības var tikt izņemti 1,6 miljoni hektāru meža zemes.

Ir svarīgi uzsvērt, ka mēs piekrītam Eiropas mežu politikas mērķiem un vispārējam virzienam. Tas ir gan nozīmīgi, gan labi. Tomēr mēs redzam divus būtiskus trūkumus, kas ir jānovērš. Pirmkārt, mēs esam pārliecināti, ka dažādu meža politikas mērķu sasniegšana ir jāatstāj pašu dalībvalstu ziņā. Eiropas valstis ir pārāk atšķirīgas savā dabiskajā ģeogrāfijā, lai viens un tas pats modelis būtu piemērots visām.

Otrkārt, priekšlikumos ir jāuzlabo ietekmes novērtējums. Reti vai pat nekad netiek uzdots jautājums par to, kāda būs meža politikas kopējā ietekme uz ekonomiku, klimatu un bioloģisko daudzveidību un kādas būs sekas ārpus mežsaimniecības nozares un reģionālās politikas. Komisijas priekšlikumos nav iekļauta arī ietekme uz aprites ekonomiku, t.i., kad meža produkti aizstāj fosilās alternatīvas. Visiem lēmumiem jābūt balstītiem pierādījumos un zinātniski pamatotiem, kā arī jāietver plašāka sabiedrības perspektīva.

Zviedrijai jāizmanto sava prezidentūra, lai parādītu sevi kā mežu valsti. Mums ir ļoti daudz ko parādīt, ar ko varam lepoties. Jāizmanto visas iespējas, lai Eiropas likumdevējiem un lēmējiem skaidrotu savu pieredzi par Zviedrijas ilgtspējīgu mežsaimniecību kā Eiropas resursu. Ja mēs neizmantosim šo iespēju, tas var dārgi maksāt gan Zviedrijai kā valstij, gan ES kā pasaules klimata mērķu līderei.
* Hokans Buše (Håkan Buskhe), holdingkompānijas FAM izpilddirektors
Gērans Peršons (Göran Persson), Zviedrijas bijušais premjerministrs, meža īpašnieks
Oriģinālraksts: https://www.di.se/debatt/debatt-skogsnationen-sverige-tar-snart-over-ordforandeskapet/