Atvērt prezentāciju

Kas notiek, kad satiekas cilvēki, kas pārzina, runā, plāno un novērtē bioekonomiku? Viņi nešaubīgi skatās un runā plašāk par ierasto dažu vārdu pārmīšanu sociālajos tīklos. Ikdienas saziņā vai medijos, diemžēl, daudz jautājumu, kas prasa iedziļināšanos, skaram pavirši un garāmejot. Piemēram, kādus kokus audzēt – lapu kokus vai skujkokus? Kā kokus cirst vai zāģēt – pa vienam vai daudzus kopā? Vai mežā skaitīt visas tur esošās putnu ligzdas, vai tikai dažas? Ko ar ligzdām darīt? Kam kokus tirgot – savējiem vai “ne gluži”? Vai šogad nopelnīt daudz un nākamgad nemaz, vai tuvākos piecpadsmit gadus “noturēties uz ūdens”? Tie visi ir biznesa jautājumi, kur dzirdam daudz viedokļu.

Domāju, uz visu iepriekšminēto nepieciešams paraudzīties no eksistenciālās puses, jo – parādoties, t.s., “lielajiem” jautājumiem, “mazie” paliek otrajā plānā. To varētu salīdzināt ar ikdienu – sīkas sadzīviskas “ņemšanās” vai strīdi ir ierasta lieta, bet sastapšanās nereti notiek… bērēs, kad nekādiem sīkumiem vairs nav nozīmes.

Šogad a/s “Latvijas valsts meži” bija lieliska iespēja paskatīties uz mūsu darbu no ilgtspējas pārskata skatpunkta (šogad publiskojām ilgtspējas pārskatu). Kad paraugies, kas ir tie indikatori, kas liecina par ilgtspēju, es tos noteikti sauktu par eksistenciāliem: tie runā par taisnīgu uzņēmējdarbību (biznesu). Bizness nedrīkst graut ne cilvēka, ne vides veselību, tam jābūt skaidri saprotamam (gan uzņēmējiem, gan apkārtējiem). Valsts uzņēmumā tas viss saistāms ar vēl lielāku sabiedrības iesaisti un tiesībām daudz zināt. Biznesam jādod pienesums labklājībai – kas, savukārt, nodrošina gan vides, gan cilvēka veselību, dod pamatu atsperties citām nozarēm un rada it stingru pamatu valsts ekonomikai. Manuprāt, mēs Latvijā kā mazā un atvērtā ekonomikā esam ļoti izdevīgā situācijā. Kāpēc? Nelielā ekonomikā ir samērā viegli aplēst – ko vai cik kurš pienes, un arī – cik kurš aiznes.

Ilgtspējas pārskats palīdzēja mums nostiprināt pārliecību par akciju sabiedrības stratēģiju, to precizēt un aktualizēt. Pamatvārdi un jēdzieni: esam rūpīgi, stabili un prognozējami saimnieki. Tās ir lietas, kas mazina nabadzību un badu, kā to vērtē pasaulē. Latvijā runāt par badu būtu zaimojoši: esmu audzis un dzirdējis stāstus no cilvēkiem, kas paši badu ir pieredzējuši. Manas paaudzes izpratnē mēs badu neesam pieredzējuši un ceru, ka tā būs arī turpmāk. Mājoklis, darbs, bads, nabadzība ir jautājumi, par kuriem jādomā daudziem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes. Cits jautājums: kas ir tā vide, kurā dzīvojam un ceļam labklājību, kā mēs to ietekmējam, kā vērtējam, kā spējam ietekmēt lietas, kuras spējam, un neietekmējam tās, ko nespējam. Tas būtu lielais rāmis, kādā daudzus jautājumus vajadzētu skatīt. Tam klāt ir klimata mainība, oglekļa aprite, kur mežsaimniecība ir nozīmīgās pozīcijās. Runājot par stabilitāti un prognozējamību, tas ir zemes apstrādes un ražošanas apjoms, ko “Latvijas valsts meži” dara, pierāda, ka dara, un plāno darīt. Tostarp, stādīt mežu, cirst mežu, kopt mežu, sargāt mežu. Dodot kokmateriālus tālākpārstrādei, ar mūsu darbu ir saistīti vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, kas strādā pārstrādes uzņēmumos un sniedz pakalpojumus “Latvijas valsts mežiem”.

“Stabilitāte un prognozējamība, rūpīgi apsaimniekojot ¼ daļu no Latvijas zemes”, ir īsos vārdos izsakāma “Latvijas valsts mežu” stratēģija. Tālāk varam runāt un pieminēt visas sīkās lietas, kā sacīju sarunas sākumā.

Ilgtspējas definīciju ir daudz. Manuprāt, aizliegumi atrodas pilnīgi pretējā pusē ilgtspējai – ja skatāmies nulles punktu – pa labi būs ilgtspēja, pa kreisi – pretējā pusē – aizliegumi. Tās ir divas pilnīgi pretējas, pat nesavienojamas lietas. Viena no ilgtspējas definīcijām “runā” par saistību neuzlikšanu nākamajām paaudzēm vai nākamās paaudzes priekšlaicīgu neapgrūtināšanu. Šāda izpratne ir iekļauta “Latvijas valsts mežu” stratēģijā. Piemēram, mēs plānojam vairāk nekā 100 gadus uz priekšu, ka koku sugu proporcijas mūsu apsaimniekotajos mežos nemainīs. Mēs nevaram pateikt, ko pēc pat 50 gadiem pieprasīs kokrūpnieki, mēs nezinām, kādi būs klimatiskie apstākļi, lai uzņēmums maksimāli labi nopelnītu. Bet mēs mūsu priedes, egles un bērzu vietā nestādām ķiršus vai duglāzijas.

Ilgtspējas sakarā sabiedrībā arvien aktuālāka kļūst gudrība. Reāli, vairāk vai mazāk cilvēka dzīvi ietekmē politika: vai tā būtu vietēja rakstura, vai starptautiska. Piemēram, Amerikā vara ļoti sašķēla sabiedrību, jo tās solījumi nebalstījās zināšanās. Tas ir slikti. Tā var skatīties arī mazākas un konkrētākas lietas, kur lēmumi, kas ietekmē nākamo paaudžu spēju pieņemt jau viņu lēmumus. Ir ļoti svarīgi, lai lēmumi balstītos ļoti rūpīgi iegūtās, pārbaudītās zināšanās, ne emocijās vai kādas sabiedrības grupas vēlmēs dzirdēt un sagaidīt konkrētas lietas. “Medus līst gar ausīm”, un viss īsu brīdi šķiet labi. Zināšanas ne vienmēr dod pamatu teikt to, ko kāds (varbūt arī mēs) vēlētos dzirdēt. Te ir jautājums par vieglā vai grūtā ceļa gājēju: ja tu runā par grūtiem jautājumiem, kas balstās zināšanās, tev ir sarežģītāk runāt un skaidrot, salīdzinot ar citu runātāju, kas ir “viļņa virsotnē” un tik runā, un runā.

Mēs zinām teikto par praviešiem un attieksmi pret tiem. Domāju, ka daile un viedums sevi dažkārt cenšas pasargāt no vietām, kur tiek “vārīta politikas desa”, par kuras saturu mums nav jāzina. Viegli ir uzrausties stikla kalnā vai noslēpties Strenču mežā, un uzskatīt: politika un tās norises uz mani neattiecas. Tā noteikti nav!

Mežsaimniecība ir manis minētais lielais jautājums, puses Latvijas mežu apsaimniekošana ir liels jautājums. Lemšana vienmēr ir aicinājums uz sarunu. Ja būs saruna, būs gudrība un zināšanas. Sarunas gaitā noteikti nonāksim pie kāda nezināma jautājuma, kad nāksies spriest – vai zināšanas jau ir, vai tās vēl būtu iegūstamas vai meklējamas. Vēl saruna ved pie tuvināšanās, pie apsvērtiem un ilgtspējīgiem lēmumiem. Īslaicīgai spēka pozīcijai ir alternatīva: prāta vadīta saruna. Mežsaimniecībā es redzu trīs jomas, kur sarunai jābūt: zemes apsaimniekošana, vides un attīstības jautājumi un ekonomika. Ja šīs trīs jomas savstarpēji vairāk runātu un runātu strukturēti, vairāk resursu varētu veltīt vērtību radīšanai, ne cīņai citam ar citu.