Starptautiskā oglekļa emisiju tirdzniecība (tulkojums no vācu valodas)

Valstis un uzņēmumi līdz 2050. gadam vēlas kļūt noturīgi pret klimata pārmaiņām. Lai to panāktu, tie izmanto CO2 emisiju kredītus. Tomēr kritiķi brīdina, ka šādā veidā radītais miljardos dolāru mērāmais tirgus ir ārkārtīgi neaizsargāts pret “zaļmaldināšanu” jeb “zaļo pīlīšu pūšanu” (greenwashing).

Lielveikalos un citviet bieži pamanām zaļās uzlīmes ar zīmogu “CO2 neitrāls”. To šobrīd ir tik daudz, ka pasaulei jau vajadzētu būt teju, teju glābtai. Varētu domāt, ka gan kafija, gan zobu birstes un mājputnu gaļa dod savu ieguldījumu klimata glābšanā. 

Protams, nevienam produktam tas tā nav. Kafiju no Dienvidamerikas ar kuģi ved uz Vāciju, gaļu iegūst intensīvās ražotnēs, kas rada lielas oglekļa emisijas, un arī plastmasas zobu birstīšu ražošana atstāj zināmu ietekmi uz klimatu. 

Klimata neitralitātes zīmogs ir prasmīga tirgzinības sniegto iespēju izmantošana: uzņēmumi ziedo līdzekļus klimata aizsardzības projektiem jaunattīstības valstīs, turklāt, līdzekļi tiek piešķirti apmēros, kas atbilst viņu produktu ražošanas izraisītajām CO2 emisijām. Par to uzņēmumi saņem CO2 emisiju kredītus. Ziedojot ekoloģiskiem projektiem, rodas “klimatneitrāls” produkts.

Tomēr rodas vairāki jautājumi: par kādu cenu uzņēmumi ir iegādājušies savus sertifikātus? Vai uzņēmumu pārstāvji ir apmeklējuši konkrētās vietas, lai pārliecinātos par projektu piemērotību klimata aizsardzībai? Vai arī viņi ir redzējuši tikai projekta virzītāju atsūtītos krāsainos attēlus? Kurš kontrolē, vai CO2 tiešām tiek ietaupīts?

Šos jautājumus sev uzdod arī 200 pasaules klimata līguma dalībvalstis, jo ANO turpmāk vēlas atļaut kompensācijas arī Parīzes Konvencijas ietvaros. Drīzumā ne tikai uzņēmumi, bet arī valstis varētu uzlabot savus klimata mērķus ar emisiju kredītiem, vai arī nopelnīt, šos kredītus pārdodot. ANO pilnvarotais pārstāvis klimata jautājumos un bijušais Anglijas bankas vadītājs Marks Kārnijs (Mark Carney) kopā ar finanšu jomas uzņēmumiem ir nodibinājis darba grupu (Taskforce), lai piešķirtu globālajai CO2 tirdzniecībai jaunu impulsu. 

Viņa mērķis ir šībrīža 300 miljonu dolāru lielo tirgu paplašināt līdz 100 miljardiem. Jau pēc desmit gadiem tirdzniecība ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kredītiem varētu sasniegt 50 miljardus dolāru gadā, jaunākajā ziņojumā secina starptautiskais vadības konsultāciju uzņēmums McKinsey.

Ar dažiem eiro var “atmazgāties zaļš”

Jau 127 valstis ir paziņojušas, ka līdz gadsimta vidum tās vairs neemitēs klimata pārmaiņas izraisošās gāzes. Šo valstu vidū ir arī emisiju lielvalstis: ASV, Ķīna un arī Eiropas Savienība. Arī šīs valstis, tāpat kā koncerni, uzņēmumi un lidsabiedrības vēlas sev pie atloka piespraust nozīmīti “klimatneitrāls”. Ar to tās apsola nākamajos 30-40 gados emisijas samazināt līdz nullei. 

Tomēr jau šobrīd paredzams, ka daudzas valstis un to CO2 intensīvās rūpniecības nozares “zaļo nulli” nesasniegs. Tādēļ tām jāiegādājas papildus CO2 emisiju sertifikāti. Tas funkcionē tāpat, kā zīmogi lielveikalā, proti, kaut kur ar dīzeļdegvielu darbināms ģenerators tiek aizstāts ar saules paneļiem, mežs tiek aizsargāts, nevis izcirsts vai kādā ciemā tiek uzstādītas biogāzes iekārtas un tādējādi ietaupīts CO2. Tas tiek aprēķināts, un to var pārdot kā emisiju kredītu. Piemēram, ASV, kam ir ļoti augsts emisiju līmenis, emisiju kredītus var nopirkt, teiksim, no Brazīlijas, kas, savukārt, Amazones baseinā neizcirstu dažus lietusmeža nogabalus. 

Starpvalstu kompensācijas varētu realizēt Parīzes konvencijas ietvaros, tomēr pagājušajā ANO 2019. gada Klimata pārmaiņu konferencē Madridē par noteikumiem vienoties valstis nespēja.  

Tādēļ ANO pilnvarotais pārstāvis klimata jautājumos vēlas paplašināt vismaz tā saukto brīvprātīgo CO2 emisiju tirgu. Šis neregulētais privātā sektora tirgus ir radies ārpus ANO, piemēram, zīmogam “CO2 neitrāls” uz lielveikalos pārdotajiem produktiem. Galvenā doma: jo vairāk uzņēmumu brīvprātīgi iegādāsies CO2 emisiju kredītus, jo labāk valstis varēs sasniegt savus neto nulles mērķus. 

Kas ir oglekļa tirgus?

Kopš 2005. gada pastāv divu veidu starptautiskie CO2 emisiju tirgi:

– brīvprātīgais tirgus (voluntary market) un

– CO2 emisiju tirgus ANO uzraudzībā.

Brīvprātīgajā tirgū projektu realizētāji, nevalstiskās organizācijas vai uzņēmumi var plānot klimata aizsardzības projektus jebkurā valstī un uzdot to pārbaudīt privātam ekspertam. Eksperts apstiprina ietaupīto CO2 emisiju daudzumu un līdz ar to arī gadā izmantojamo emisiju kredītu apjomu.

Viens sertifikāts atbilst vienai tonnai CO2. Eksperti strādā privātiem sertificētājiem, to vidū ir privātā sektora uzņēmumi un nevalstisko organizāciju dibināti fondi, piemēram, Gold-Standard-Foundation. Sertificētāju prasības pret projektiem ir stipri atšķirīgas. 

ANO veiktā CO2 emisiju tirdzniecība noris līdzīgi, tomēr ANO kontrole tiek uzskatīta par kvalitatīvi augstvērtīgāku un stingrāku, neskatoties uz to, ka, līdzīgi kā brīvajā tirgū, pagātnē ir bijuši krāpšanās gadījumi. Tomēr ANO paspārnē veiktajai CO2 emisiju tirdzniecībai nepieciešamas reformas. Formāli projekti vēl notiek saskaņā ar Kioto protokolu, kas ir pasaules klimata līguma priekštecis.

Diemžēl CO2 emisiju tirdzniecībai ir milzu trūkumi – gan brīvprātīgajam tirgum, gan līdzšinējai tirdzniecībai ANO uzraudzībā, kuru tagad paredzēts aizstāt ar pasaules klimata līgumu. Agrākie ANO izsniegtie CO2 emisiju kredīti pašlaik ir vien dažu centu vērti. Tātad, lai kļūtu klimatneitrāls, pietiek ar dažiem eiro. Tas nestimulē siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanu. Bez tam pastāv vesela rinda apšaubāmu projektu, ar kuriem uzņēmumi ir radījuši sev otru ieņēmumu avotu. 

Bieži vien pagātnē realizētie projekti nav bijuši “papildus”, jo CO2 emisijas tiktu ietaupītas arī bez šiem projektiem. Freiburgas Ekoloģisko pētījumu institūts ir aprēķinājis, ka 85% projektu ir maz ticams, ka būtu ietaupītas papildus emisijas.

Vai Kārnija priekšlikums radīs lielāku uzticību, ir apšaubāmi, jo īpaši, ja aplūko dalībnieku sarakstu: iepriekšminētais Marka Kārnija Taskforce ir finanšu jomas uzņēmumu iniciatīva, kuru vada Standard Chartered bankas izpilddirektors Bils Vinters (Bill Winter). Šai bankai nav īpaši laba slava, kopš tai 2019. gadā tika noteikts vairāk nekā vienu miljardu dolāru liels naudassods par naudas atmazgāšanu. Sarakstā ir arī EasyJet un Nestlé izpilddirektori, kuru ieinteresētība ekoloģiskās vides uzlabošanā ir maz manāma. Iniciatīvu konsultē uzņēmums McKinsey.

Biržā kotēta klimata glābšana

Lamberts Šneiders (Lambert Schneider), kas CO2 tirdzniecību vēro jau vairāk nekā 15 gadus, ir skeptisks: “Šaubos, vai tirgus pieņems brīvprātīgo kompensācijas sertifikātu pārdošanu biržā.” Tirgojot sertifikātus biržā, pircēji nezinātu, kādu projektu sertifikātus viņi iegādājas, viņiem būtu zināms tikai fakts, ka piedāvātie sertifikāti atbilst minimālajām prasībām. “Tādēļ pastāv pamatotas bažas, ka šī iniciatīva klimata sertifikātu kvalitātei izvirzīs iespējami minimālas prasības.”

Tā uzskata arī citi ANO līmenī pašlaik diskutējošie eksperti: “Tirgus pats nosaka savus mērķus, standartus un noteikumus”, teic vides jautājumu juriste Kristīna Foigta (Christina Voigt), Norvēģijas sarunu grupas dalībniece un Oslo universitātes pasniedzēja. “Pašlaik pastāvošajā brīvprātīgajā CO2 emisiju tirdzniecībā trūkst objektīvu ekspertu vai neatkarīgas iestādes uzraudzības.” Daudzi uzņēmumi lielāku interesi izrāda par zaļās apliecības saņemšanu, ne par projekta būtību. Tādēļ vai nu nacionālajā, vai ANO līmenī nekavējoties būtu jāievieš stingri noteikumi. 

Arī vides aizsardzības aktīvisti atklātā vēstulē kritizē ANO pilnvarotā pārstāvja klimata jautājumos iniciatīvu. Kārnija Taskforce, neskatoties uz daudzajiem korupcijas un “zaļmaldināšanas” gadījumiem, vēloties iespējami vājus noteikumus. “Brīvprātīgā tirgus paplašināšana nav nepieciešama”, raksta autori. Kompensēšana (Offsetting), kā bieži vien tiek saukti CO2 emisiju kredīti, kavē ilgtspējīgu emisiju samazināšanu un sabiedrību pārveidi. 

Bez tam tikšot atļauti arī mežu projekti, kas pasaules klimata līguma priekšteča, Kioto protokola, ietvaros bija izslēgta un tas bija pareizi, uzskata vides aizsardzības aktīvisti. Šādos projektos nevarot paļauties uz to, ka apmežotās platības arī turpmāk pastāvēs neskartas, jeb tās tūlīt pēc emisiju kredītu pārdošanas tiks izcirstas vai nodedzinātas. Šajos projektos nereti vērojami arī cilvēktiesību pārkāpumi, “tostarp vardarbība, spīdzināšana un slepkavības”, raksta vides aizstāvji.

Dubultās uzskaites problēma

“Kompensēšanai ir jēga vien tad, ja ir izsmeltas citas CO2 taupīšanas iespējas”, uzskata juriste Kristīna Foigta. “Pārsvarā gan industriālo valstu dārgā klimata aizsardzība tiek aizstāta ar lētiem emisiju kredītiem no dienvidu valstīm, un to integritāti neviens nevar īsti novērtēt.”

Tomēr ne tikai uzņēmumi, bet arī valstis mēģina gūt peļņu uz klimata rēķina. Tieši jaunattīstības valstis un pārejas ekonomikas valstis ANO notiekošajās sarunās pašlaik mēģina panākt, lai tiktu atzīta “dubultā uzskaite”: tādējādi šajās valstīs realizētos klimata projektus varētu pierēķināt savai valstij, lai gan tās kredītus jau būtu pārdevušas. Piemēram, Brazīlija vēlas, lai ar CO2 emisiju tiesībām varētu apmaksāt gan mežu saglabāšanu (neizciršanu), gan apmežošanu. Vienlaicīgi valsts vēlas šādi “ietaupītās emisijas” vēl ierakstīt arī savā klimata bilancē. 

Tādēļ esot ļoti svarīgi, lai nākamajā ANO klimata pārmaiņu konferencē CO2 emisiju kredītiem tiktu pieņemti stingri noteikumi: “Ja visi dalībnieki un arī privātie uzņēmumi ievēros starptautiskus, vienotus noteikumus, mēs būsim spēruši lielu soli uz priekšu”, uzskata Kristīna Foigta. 

Dažas valstis jau šobrīd, nespējot sagaidīt ANO lēmumu, cer noslēgt bilaterālas vienošanās, piemēram, Šveice jau ir nolēmusi slēgt divas vienošanās ar Peru un Ganu par CO2 emisiju kredītu tirdzniecību. 
Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas. Ja skatāties oriģinālrakstu, attēlu tulkojumi:
1. attēls. Lidsabiedrības vēlas daļu no savām emisijām izlīdzināt ar CO2 emisiju kredītiem no jaunattīstības valstu klimata projektiem.
2. attēls. Govju mēslu pārstrādes biogāzes iekārtas Indijā: nabadzīgajās valstīs ekoloģiskās alternatīvas koksnei var apturēt mežu izciršanu.