Pēdējā gadsimta laikā Norvēģija meži no ļoti noplicinātiem ir pārtapuši plaukstošos dabas resursos. Sistemātiski strādājot un īstenojot mežu inventarizāciju (NFI), Norvēģija ir trīskāršojusi savu mežu platību, kļūstot par veiksmīgas mežu apsaimniekošanas piemēru pasaulē. Šai ziņojumā aplūkots Norvēģijas paveiktais un izklāstīti praktiski pasākumi, ko Tanzānija var veikt, lai uzlabotu mežu saglabāšanu. Droši var teikt, ka arī mūsu Latvijas mežsaimniecība un meža zinātnieku sasniegumi var būt piemērs ļoti daudzām pasaules valstīm. Tāpēc tiem, kas bieži un nepamatoti kritizē mūsu mežu apsaimniekošanu vai dabas aizsardzību mežos un dezinformē sabiedrību, ir skaidri jāpasaka: “Nemeklējiet Kongo (Tanzāniju, Kamerūnu, Gabonu utt.) Latvijā!”

Norvēģijas ceļš uz mežu atjaunošanu

Vēsturiskais izklāsts ir ņemts no publikācijām dažādos Norvēģijas avotos. Tās tapa par godu Norvēģijas Nacionālās mežu inventarizācijas (NFI) un tās īstenotāju gadskārtai un tās atzīmēšanas pasākumiem.

Ziņojumi par vietējo mežu pārmērīgu ekspluatāciju Norvēģijā datējami ar 16. gadsimtu – laiku, kad tika pieņemti pirmie likumi, kas regulēja kokmateriālu eksportu un kokzāģētavu izveidi. Papildus tam, ka kokmateriālus plaši izmantoja būvniecībā, daudzos reģionos bija nepieciešams daudz malkas mājsaimniecībām un piena lopkopībai augstkalnu lauku saimniecībās. Mājdzīvnieku ganīšana šo saimniecību tuvumā vēl vairāk veicināja vietējo mežu degradāciju un pat pazemināja koku augšanas līmeni kalnos salīdzinājumā ar pašreizējo. Senāk Norvēģijā plaši tika izmantotas kokogles. Tolaik rūpniecības nozarēs, jo īpaši kalnrūpniecībā un dzelzs, vara un sudraba apstrādē, kokoglēm bija būtiska nozīme kā enerģijas avotam.

Lai nodrošinātu meža atjaunošanos, kā meža apsaimniekošanas prakse tika ieviesta augstvērtīgu mežu apsaimniekošana, kad koku ciršana zemāk par noteiktu diametru bija stingri aizliegta. Ņemot vērā lielo pieprasījumu pēc kokmateriāliem, bieži vien vispirms tika nocirsti ātraudzīgākie koki, kas, iespējams, laika gaitā izraisīja lēnāku meža augšanu. Augstvērtīgo koku ieguve joprojām bija dominējošais apsaimniekošanas veids, kad Barts (Barth, 1916) publicēja nozīmīgu rakstu, kurā tika prognozēta Norvēģijas meža platību samazināšanās, aprēķinot, ka mežizstrādes apjoms bija par 29% lielāks nekā meža pieaugums.

Ideja par valsts mežu statistikas datu ieguvi sākās 1737. gadā, kad Norvēģijā tika izveidota pirmā mežu administrācija. Tomēr Dānijas un Norvēģijas karalim, kas valdīja galvenokārt no Kopenhāgenas, trūka apņēmības īstenot šādu progresīvu projektu. Iedzīvotāju skaita pieaugums 19. gadsimtā, kokzāģēšanas ierobežojumu atcelšana 1860. gados un plaukstošā celulozes rūpniecība palielināja pieprasījumu pēc kokmateriāliem un izraisīja to nepietiekamību valstī. Pieaugošā meža resursu izmantošana parasti notika bez izpratnes par to, vai mežizstrāde ir ilgtspējīga, lai gan tika veikti daži pasākumi, lai novērtētu apjoma pieaugumu un mežizstrādi. Tomēr šīs aplēses nebija uzticamas nenoteiktības dēļ, meža administrācija bieži norādīja uz precīzākas meža statistikas nepieciešamību.

Lai gan Norvēģijas vietējās meža apsaimniekošanas inventarizācijas vēsture joprojām nav precīzi zināma, ir dokumentēts viens piemērs Āmotas (Åmot) pašvaldībā. Inventarizācija tika sākta 1907. gadā, izmantojot 0,1 ha lielus parauglaukumus, kas subjektīvi tika izvietoti reprezentatīvās audzēs. Līdz 1909. gadam, lai pabeigtu pašvaldības ziemeļu daļas inventarizāciju, pārorientējās uz joslu paraugu ņemšanu. Zviedrijas Mežsaimniecības asociācijas 1909. gada sanāksmē par metodēm, kā vākt informāciju par meža apjomu un pieaugumu visā Zviedrijā, Āmotas inventarizācijas veicēji dalījās pieredzē. Ap šo laiku Āmotā viesojās Zviedrijas pārstāvji, kas vēlāk 1911.-1912. gadā veica Vārmlandes apriņķa inventarizāciju, kā izmēģinājuma projektu visai Zviedrijai.

Norvēģijas valsts mežu inventarizācijas iestāde (SFI) bija atbildīga par valsts mežu apsaimniekošanas inventarizāciju Norvēģijā, un aptuveni 1914. gadā tā sāka izmantot joslu paraugu ņemšanu. Nikolajs Ryggs, Norvēģijas Statistikas pārvaldes direktors, jau sen bija centies iegūt ticamāku informāciju par Norvēģijas mežu resursiem. Pēc tikšanās ar SFI ekspertiem 1915. gadā, kur viņš uzzināja par Varmlandes inventarizāciju Zviedrijā un SFI pieredzi Norvēģijā, Ryggs kopā ar SFI ekspertiem izstrādāja provizorisku plānu par valsts meža inventarizāciju Norvēģijā. Šo plānu viņš iesniedza premjerministram Gunnāram Knudsenam, kura pozitīvās nostājas rezultātā tika piešķirts finansējums detalizēta plāna un budžeta izstrādei NFI kā valdības institūcijai, kas vēlāk tika apstiprināts ar parlamenta lēmumu 1917. gada 13. jūnijā.

Norvēģijas mežu inventarizācija (NFI), kas tika izveidota 1919. gadā, ir vecākā valsts mežu inventarizācijas programma pasaulē. Norvēģija sāka ar visu meža resursu kartēšanu, lai novērstu gadsimtu gaitā notikušo spēcīgo mežu izciršanu. Šī visaptverošā datu vākšana bija ļoti svarīga, lai izprastu mežu stāvokli un plānotu efektīvus atjaunošanas pasākumus.

Norvēģijas panākumus mežu atjaunošanā var skaidrot ar vairākām galvenajām stratēģijām. NFI ik pēc pieciem gadiem veica detalizētus apsekojumus, sniedzot būtiskus datus par mežu stāvokli. Šī informācija palīdzēja vadīt meža atjaunošanas un apsaimniekošanas pasākumus. Valsts saglabāja līdzsvaru starp koksnes ieguvi un meža pieaugumu, nodrošinot, ka meži atjaunojas dabiski, vienlaikus atbalstot ekonomiku. Norvēģija īstenoja arī plaša mēroga mežu atjaunošanas pasākumus, stādot jaunus kokus un rūpīgi uzraugot meža veselību, lai nodrošinātu nepārtrauktu meža pieaugumu. Turklāt moderno tehnoloģiju, tostarp satelītu un bezpilota lidaparātu, integrēšana uzlaboja spēju uzraudzīt meža stāvokli un efektīvi pārvaldīt resursus. Šo stratēģiju rezultātā koksnes apjoms mežos ir ievērojami palielinājies – no 300 miljoniem kubikmetru 1920. gadā līdz gandrīz 1 miljardam kubikmetru šobrīd. Ko no norvēģu pieredzes var mācīties Tanzānija?

Pašreizējais stāvoklis Tanzānijas mežos

Tanzānijas meži un mežu zeme aizņem aptuveni 38,8 miljonus hektāru, kas ir aptuveni 40,4% valsts sauszemes platības. Šiem mežiem ir būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, ūdens regulēšanā un oglekļa uzkrāšanā. Tomēr Tanzānija saskaras ar ievērojamām problēmām, tostarp augstu atmežošanas līmeni, zemes degradāciju un nepietiekamiem datiem par mežu apsaimniekošanu.

Katru gadu valsts zaudē aptuveni 469 000 hektāru mežu, galvenokārt lauksaimniecības paplašināšanās, mežizstrādes un kokogļu ražošanas dēļ. Tanzānijā ir dažādi mežu tipi, tostarp kalnu, zemie un mangrovju meži, kā arī plašas miombo mežu teritorijas, kurām ir būtiska nozīme vietējo iedzīvotāju iztikas nodrošināšanā. Meži sniedz būtisku ieguldījumu Tanzānijas ekonomikā, nodrošinot resursus rūpniecībai, enerģiju mājsaimniecībām un ienākumus no meža produktiem, kas nav koksnes produkti, piemēram, medus un ārstniecības augi. Tomēr spiediens uz šiem resursiem ir liels, un tas izraisa neilgtspējīgu izmantošanu un vides degradāciju.

Praktiski ieteikumi Tanzānijai, lai uzlabotu mežu saglabāšanu

Tanzānijai nāktu par labu valsts mežu inventarizācijas izveide, kas līdzinātos Norvēģijas mežu inventarizācijai. Regulāra uzraudzība un visaptverošu datu vākšana sniegtu būtisku informāciju par mežu stāvokli, kas ļautu pieņemt pamatotus pārvaldības lēmumus un veikt efektīvus atjaunošanas pasākumus. Prioritāte būtu jāpiešķir arī ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanas praksei, lai nodrošinātu, ka koksnes ieguve nepārsniedz mežu dabiskās atjaunošanās spēju. Šāda pieeja palīdzēs saglabāt mežu platību, vienlaikus atbalstot saimniecisko darbību.

Būtiska ir aktīva mežu atjaunošana, un Tanzānijai jāuzsāk plašas koku stādīšanas programmas, koncentrējoties gan uz degradētajām, gan nedegradētajām teritorijām. Lai šie centieni būtu sekmīgi, ir svarīgi tajos iesaistīt vietējās kopienas. Moderno tehnoloģiju, piemēram, attālās izpētes un bezpilota lidaparātu, integrēšana uzlabos Tanzānijas spēju uzraudzīt mežu stāvokli, atklāt nelikumīgas darbības un efektīvi plānot atjaunošanas pasākumus. Tāpat ir jānostiprina ar mežiem saistītā politika un jānodrošina tās stingra izpilde. Lai aizsargātu un paplašinātu Tanzānijas mežu platības, ļoti svarīgi būs risināt zemes īpašumtiesību jautājumus, nodrošināt stimulus ilgtspējīgai apsaimniekošanai un īstenot spēkā esošos tiesību aktus.