
Pirms kara Volīnijas mežsaimnieki sāka sadarbību ar saviem latviešu kolēģiem. Balstoties uz šīs Baltijas valsts pieredzi, Volīnijas reģionā tika sākta moderna centra stādu audzēšanai celtniecība. Tomēr pēc 24. februāra inovācijas mežsaimniecībā pazuda otrajā plānā, latvieši pārstāja būt partneri vārda klasiskajā izpratnē, kļūstot par labiem draugiem. Latvijas Mežu sertifikācijas padome un tās vadītājs Māris Liopa, Latvijas Finieris un citi uzņēmumi Ukrainai jau ir ziedojuši palīdzību gandrīz viena miljona eiro vērtībā. Tās ir ir medicīnas preces, modernas sakaru iekārtas un citas militārpersonām nepieciešamas lietas. Māris jau divas reizes ir bijis pie mums. Nesen viņš atgriezās no piefrontes, un mums bija iespēja aprunāties.
Puse no Latvijas mežiem ir privāti, mēs esam gatavi dalīties pieredzē
Kāda ir atšķirība starp mežsaimniecības struktūru Latvijā un Ukrainā?
Galvenā atšķirība ir privātie meži. No 3 miljoniem 300 tūkstošiem hektāru Latvijā puse pieder valstij, otra puse – privātajiem meža īpašniekiem. Agrāk vairāk bija mazo īpašnieku, tagad zemi ir iegādājušies lielie uzņēmumi, jo mežsaimniecība neaprobežojas tikai ar kokmateriālu ieguvi, tai ir arī svarīga vides un rekreācijas funkcija.
Vai jūs ieteiktu ukraiņiem paplašināt privāto sektoru mežsaimniecībā?
Noteikti! Tā ir veselīga konkurence. Katrs īpašnieks domā, kā uzlabot savu biznesu, lai tas būtu veiksmīgāks. Pat ja jūs Ukrainā lemjat saglabāt mežus valsts īpašumā, kokmateriāli ir jāpārdod uzņēmumiem godīgās izsolēs. Turklāt, uzņēmēji ir jāatbalsta ar likumdošanu, lai viņi pārstrādātu pilnīgi visu, nevis pārdotu apaļkokus uz ārzemēm. Galu galā pievienotās vērtības palielināšana ir ļoti svarīgs faktors valsts ekonomikai. Mēs esam gatavi dalīties ar savu pieredzi šajā jomā.
