Atvērt prezentāciju

Gada nogalē gadās, ka tevi vēlas uzklausīt daudzi. Galvenais ir neatkārtoties!

Ierasti skan jautājums: kas attiecīgajā gadā paticis? Sekojot iedzimtai īpašībai būt maksimāli paškritiskam, labprāt to pamainītu, spriežot, ko mēs varētu būt izdarījuši labāk. Attiecībā uz meža nozari, manuprāt, kritiski ir jāvērtē tās darbs ar sabiedrību. Administratīvu iemeslu dēļ daudzas aktivitātes (nereti – sasteigtas), kā redzam, notiek dažos mēnešos gada beigās. Toties gada sākumā un vidū bija “vērojams” klusums. Manuprāt, meža nozares dalībnieku paļāvība šajā jomā uz akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži“ darbību un ziedojumiem vien ir pārlieku liela. Savukārt, vienā daļā sabiedrības izpratne un uzskatu sistēma par meža un mežsaimniecības jautājumiem ir teju briesmīga, kas, manuprāt, uzskatāms mums par lielu draudu! Pie tam, uz meža nozares niecināšanas rēķina atsevišķi ļaudis nu jau nereti būvē pat politisko karjeru! Nevis uz produktīvu un valstij svarīgu rīcību, bet uz nesakarīgu tautsaimniecībai un valstij nozīmīgas nozares sunīšanu. Kolīdz tu šādi noskaņotam cilvēkam sāc pamatot savu viedokli, viņam tas nepatīk un... Kas notiek? Tavs it kā saprātīgais oponents pārvēršas uzvedībā un sāk atgādināt aizšautu sivēnu – tev burtiski “metas virsū“. Tas ir bezjēdzīgi, bet… izskatās, viņam nav citas izejas, jo viņam citu argumentu nav.

Manis aprakstītais piemērs liecina, ka informatīvajam fonam par mežsaimniecību nešaubīgi jābūt vienmērīgam un stabilam visa gada garumā. Negatīvā fona “blāķis” ir milzīgs un, skatos, pamazām, pamazām pat augstākā ierēdniecība sāk uz mums skatīties piesardzīgi. “Kolēģi, ko jūs tur?” “Ko tik daudz izcērtat?” Piedodiet, bet “mēs“ nocērtam apmēram 1,3% gadā no meža platības, bet galvenās cirtes kritērijiem atbilstošās audzes mežos, kuros tā atļauta, aizņem vairāk nekā 1 milj. ha jeb teju trešdaļu, un šai platībai ir tendence pieaugt.

Kad šajā gadā pie mums “Silavā” viesojās Valsts prezidents Egils Levits, mēs savlaicīgi aprēķinājām, cik mums Latvijā ir koku: 6 843 977 334 (-/+ 1,42%; nenoteiktība +/-97 000 000). Aprēķins veikts, izmantojot Nacionālā meža monitoringa datus. Ja valsts mežos iestāda 30 milj. koku gadā, tas ir un arī šķiet ļoti daudz. Bet – koku skaita aprēķina nenoteiktības apjoms Latvijā vien ir 3x lielāks! Latvijā galvenajā cirtē nocērt 4x mazāk koku nekā iestāda.

Mežzinātnes institūtā “Silava“ bez tradicionālā meža monitoringa jau otro gadu veicam bioloģiskās daudzveidības monitoringu. Iepriekš tam gatavojāmies vairākus gadus (nepilnus 8), kamēr droši varējām ķerties pie šī darba atbilstoši mūsu izpratnei par ģenētisko, sugu un ekosistēmu (ainavu) daudzveidību. Kavēšanās iemesls bija zināmas šaubas valsts pārvaldē, vai mūsu dati tiks akceptēti tajās aprindās, kas uzskata, ka bioloģiskā daudzveidība Latvijā ir krīzes stāvoklī. Bet tagad monitorings ir sākts. Tā ietvaros ir daudz aktivitāšu, piemēram, skaidrojot, kā mērķtiecīga meža atjaunošana ietekmē vai neietekmē ģenētisko daudzveidību, salīdzinot to ar sēklu plantāciju pēcnācējiem atjaunotās un pašsējas mežaudzēs. Skatāmies sugu daudzveidību, iesaistot botāniķus meža monitoringa aprakstos. Pievērsāmies arī ainavu daudzveidībai un dažādu citu bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu struktūru padziļinātam monitoringam. Par rezultātiem vēl nevar spriest, jo ikvienā monitoringā pirmais cikls vienmēr ir statika, dinamika seko vēlāk.

Uzskatu, ka nozarei noteikti vajadzētu rūpīgāk ievākt adekvātu informāciju par ornitofaunu. Kāpēc? Meža putni ir meža ekosistēmas komponente! Par tiem mums noteikti būtu jāinteresējas vairāk! Tā kā putnu indekss ir mērķtiecīgi iekļauts Nacionālajā attīstības plānā, interesanti, kur un kādā veidā meža nozare iegūs datus par meža putniem. Domāju, ka meža zinātnieku artava šai ziņā būs ļoti noderīga.

Būtu ļoti labi, ja monitoringu kā procesu valstī stingri noteiktu kā zinātnisko iestāžu kompetenci un ar to valstiskā līmenī nenodarbotos dažādi pulciņi un komerciālas biedrības.

“Silavā“ ir liela pieredze ar dažādu meža ekosistēmu “nekoksnes“ komponentu monitoringu. Ir uzsākts brūnā lāča monitorings – tā procesā kolēģi no meža faunas un medniecības virziena pēta lāču ģenētisko materiālu, kurš ievākts dzīvnieku darbības vietās. Ja šis monitorings notiktu nevis zinātnieku, bet kādas agresīvas biedrības paspārnē, mēs, visticamāk, dzirdētu rezultātu, ka ziemā visā Ziemeļvidzemē nepieciešams aizliegt mežizstrādi, jo “lāči taču guļ un tos nedrīkst traucēt!“ Kāpēc? Dažādas atrunas var atrast, piemēram, “Latvijā lāčiem vajadzētu būt vairāk, jo igauņiem viņu ir vairāk.“ Zinātnē balstīti pētījumi šādas idejas nerada – lāči ir, tie pie mums mīt un kļūst vairāk… Monitoringam būs rezultāts, zināsim, kas ar lāčiem notiek Latvijā, cik mums to ir utt.

Uz ikvienu sugu ir nepieciešams skatīties plaši – ne tikai kādā pagastā, novadā, medību iecirknī, bet vismaz valstī kopumā. Labprāt redzētu kādus zinātniskos datus par meža putnu populāciju stāvokli un tendencēm, kas pierāda, kāpēc Latvijā ceturtdaļu gada būtu jāaizliedz mežsaimniecība.

Nesen vienā intervijā man jautāja par Covid19 ietekmi uz mežu. Atbildēju, ka pietiekami liela daļa sabiedrības tagad vairāk dodas mežā, jo nav lielas iespējas doties citur. Ceru, ka arvien vairāk cilvēku tādēļ sāks izprast mežā notiekošo – izcirtums nav pasaules gals, bet jaunā sākums.