Latvija mežsaimniecībai ir piemērota vieta, jo mežs, rūpīgi kopts un auklēts, te aug kā reti kur uz zemeslodes, savukārt biznesam ir jāspēj tikt galā ar šķērēm, kad prognozētais ienākumu pieaugums ir divas reizes mazāks par izmaksu kāpumu. Šādas specifiskas nozares nianses DB Uzņēmēju kluba biedriem rādīja valsts mežu apsaimniekošanas AS Latvijas valsts meži (LVM) valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks. Viņš atzina, ka katrā laikā ir bijuši izaicinājumi, jo tādi bija visai meža nozarei, ne tikai pirms oficiālās ekonomiskās recesijas, bet tādi bija arī 2017. gadā, un ir skaidrs, ka tādi arī būs perspektīvā.

Vienlaikus LVM vadītājs atzina, ka uzņēmumu var vērtēt atsevišķi gan pēc apgrozījuma, gan peļņas rādītājiem, tomēr visi šie rādītāji ir atkarīgi ne tikai no tā, kas un kā notiek Latvijā kokapstrādes nozarē un kas notiek tās produktu noieta tirgos ārzemēs, bet arī no tā, kā strādā un kādus lēmumus pieņem konkurentvalstu uzņēmumi un politiķi. Latvijas valstij valsts mežu apsaimniekotājs tuvākajā laikā budžetā ieskaitīs miljardo eiro, taču kopējais meža nozares devums ir daudzas reizes lielāks, jo tie nav tikai simti miljoni eiro, kas ir samaksāti nodokļos, bet tās ir arī darba vietas šeit pat Latvijā, jo īpaši reģionos, kur jau tā iedzīvotāju skaits ir pamatīgi izkusis.

Mežu lielvalsts

«Izaicinājumi meža nozarei ir tāpat kā jebkurai citai jomai,» tā R. Strīpnieks. Vienlaikus viņš atgādināja, ka Latvija bija un ir mežu lielvalsts, vēl jo vairāk, ja savulaik vairāk nekā 40% no Latvijas kopējā eksporta ienākumiem ģenerēja tieši šī nozare. «Pat starptautiski Latviju dēvēja par meža tīģeri,» skaidroja R. Strīpnieks. Viņš atgādināja, ka mežs ir uzbrūkoša ekosistēma un tāpēc mežsaimniekiem ar dabu nav jāstrīdas, bet gan jāpalīdz tai darīt to, ko tā vēlas, un jāievirza pareizajās sliedēs. Ikviens slinks lauksaimnieks faktiski kļūst par mežsaimnieku, jo pēc 20 gadiem, neko nedarot, apkaimi vairs nepazīt. To labi rāda arī Latvijas pieredze: ja 1925. gadā 27% Latvijas teritorijas klāja meži, tad 2018. gadā jau 52% teritorijas ir apmežota un Latvija ir viena no mežiem klātākajām valstīm Eiropā.

«Tas ir padomju kolektivizācijas un zemes apsaimniekošanas risinājumu rezultāts, jo pirmās brīvvalsts laikā apstrādātās un lauksaimniecībā izmantotās zemes kolhozu laikā vienkārši aizauga un izveidojās kolhozu meži,» vēsturi rāda R. Strīpnieks. Mežu īpatsvara pieaugums ir noticis tieši uz privātmežu īpašnieku rēķina, jo Latvijas valstij pēc agrārās reformas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā (1923. g.) cik bija mežu platību - 1,5 milj. ha -, tik arī ir palikuši. Savukārt būtiski pieaudzis mežu platību apjoms tieši privātīpašniekiem uz tā dēvēto kolhozu mežu jeb aizaugušo lauksaimniecības zemju rēķina. Šobrīd Latvijā ir aptuveni 135 000 mežu īpašnieku ar viena īpašuma vidējo izmēru 10,6 ha. Privātie mainās ar īpašumiem, un lielākie institucionālie īpašnieki ir SIA Bergvik Skog ar 111 000 ha zemes, kas ir mērķtiecīgs ieguldījums. Taču 100 gadu laikā faktiski valsts mežu platības nav mainījušās. «Zemes reformas laikā valsts tika uzskatīta kā viens no zemes īpašniekiem un tai nācās pierādīt savas īpašumtiesības tieši tāpat kā jebkuram privātīpašniekam, balstoties uz situāciju 1940. gadā. Rezultātā Latvijas valstij tika atjaunotas tiesības uz to zemi, kas tai piederēja 1940. gadā, nevis arī uz to, kas palika pāri, kā citviet,» agrārās reformas nianses skaidro R. Strīpnieks.

Tomēr, neraugoties uz šādu situāciju, varam lepoties ar kvalitatīvu mežaudžu struktūru, jo priede un egle kopā veido 52% no visām Latvijas meža apklātajām teritorijām. 30% ieņem bērzs un 18% - apse, melnalksnis, ozols, osis u.c. Jāņem vērā, ka pat 100-200 km no Latvijas - Lietuvā - jau ir citāds mežs ar citu koku struktūru - daudz mazāks skujkoku īpatsvars, bet lielāks lapukoku daudzums, it īpaši ar skābardi. «Tā vairs nav boreālā mežu zona, kāda tā ir Latvijā, kas ir šīs zonas dienvidu robeža,» skaidroja R. Strīpnieks. 200 km uz ziemeļiem ir tāda pati mežu struktūra kā Latvijā, taču tur meži vēsāka klimata dēļ aug lēnāk. «Faktiski no mežsaimniecības viedokļa esam ekskluzīvā vietā, kur pati daba saka, ka meža audzēšana ir ekonomiski pamatota,» tā R. Strīpnieks.

No krīzes kā uzvarētāji

Mežsaimniecība ir ilgtermiņa bizness ar salīdzinoši garu aprites ciklu un nelielu rentabilitāti, ar ļoti nelieliem riskiem (kaitēkļi, ugunsdrošība, vējgāzes, zādzības). R. Strīpnieks atgādina, ka mežu nozare krīzi sajuta viena no pirmajiem jau 2008. gadā, jo pārdošanas apjomi būtiski samazinājās. «2009. gads bija pirmais vēsturē, kad lielie kokrūpnieki faktiski gadu sāka bez neviena piegādes kontrakta un ražoja gandrīz vai tikai noliktavai ar cerību, ka produkcijai izdosies atrast pircējus un tādējādi nodrošināt naudas plūsmu,» atceras R. Strīpnieks. Viņš atgādina, ka koksnes cenas būtiski saruka un privātmežu īpašnieki uz to noreaģēja, faktiski pārstājot cirst. «Nozarē situācija bija kritiska, jo, saglabājot vēsturiskos ciršanas apjomus valsts mežā, viena gada laikā Latvijā ciršanas apjoms no 10-12 milj. m3 būtu sarucis līdz 6-7 milj. m3, tādējādi iedarbinot domino efektu. Pirmie kritušie būtu mežizstrādes un apaļkoksnes transporta pakalpojumu sniedzēji,» tā laika prognozes rādīja R. Strīpnieks. Viens jaunas tehnikas komplekts - hārvesters+ divi forvadreri - kopā maksā vienu miljonu eiro. LVM pašlaik strādā ap 100 šādu pakalpojuma sniedzēju komplektu atkarībā no sezonas, kam efektīvs darbs tiek nodrošināts, darbiniekiem strādājot vairākās maiņās. «Ja tajā brīdī būtu atļāvuši ciršanas apjomam sarukt līdz 6-7 milj. m3 gadā, tad būtu pazaudējuši vismaz pusi no visām minētā pakalpojuma jaudām, jo tās lielākoties bija pirktas par kredītiem, uz līzingiem,» skaidro R. Strīpnieks.

Savukārt nākamie kritušie būtu lielie kokrūpnieki, jo produkcijas noiets ir minimāls, apaļkoksnes (izejvielu) deficīts ir milzīgs, un finanšu sektors centās glābt savu naudu, ņemot ārā to no uzņēmumiem, nepagarinot kredītlīnijas, atsakoties izsniegt jaunus īstermiņa un ilgtermiņa kredītus. «Lai novērstu sabrukumu nozarē, nācām ar priekšlikumu valdībā - pārdot daļu no iepriekšējos gados uzkrātā koksnes apjoma valsts mežos (papildus 2+2 milj. m3 2009. un 2010. gadā), jo iepriekšējā periodā tika strādāts ar 20% lielu koksnes rezervi un pārdoti tikai 80% no tā, ko valdība bija atļāvusi,» uzsver R. Strīpnieks. Viņš norāda, ka tā ir sava veida pretcikliska darība, kā to dara centrālās bankas, piemēram, lai noturētu valūtas kursu noteiktā līmenī.

Pēc LVM vadītāja sacītā, Latvijā nevarēja īstenot to, ko darīja Skandināvijā, - piešķirt nodokļu brīvdienas nozares uzņēmumiem. «Rezultāts bija fantastisks, jo, iemetot papildu koksnes apjomu tirgū, krīzes laiks pārvērtās par tramplīnu, eksporta ienākumi divu gadu laikā pārspēja pirmskrīzes iespēto,» tā R. Strīpnieks. Viņš atgādina, ka Latvijas meža nozares konkurentvalstīs - Somijā, Zviedrijā - šādu iespēju nebija. Rezultātā šo valstu kokrūpnieki sāka atkāpties no saviem noieta tirgiem - atteikties no ārvalstu klientiem, savukārt Latvijas uzņēmēji šos konkurentu atraidītos pircējus paņēma sev. Pagāja tikai 12-15 mēnešu, un cenas sāka atgriezties iepriekšējos līmeņos, un rezultātā ar jaunu klientu bāzi arī eksporta ienākumos Latvijas meža nozare uzrādīja pamatīgu pieaugumu. Kā vēl vienu niansi R. Strīpnieks min faktu, ka recesijas laikā lielākās grūtības pārdzīvoja tieši augstākas pievienotās vērtības - dārgākas produkcijas ražotāji, jo daudzām šādām precēm nebija pircēju, tāpēc visi, kuri varēja, atgriezās pie lētāka segmenta produktu ražošanas.

Daudz ietekmētāju

LVM veic meža apsaimniekošanas modelēšanu 240 gadiem, lai varētu iegūt datus tuvākajiem 120 gadiem (garākais koka augšanas ilgums), un no šī 120 gadu plāna tad var atvasināt, ko uzņēmumam darīt nākamajos piecos gados. R. Strīpnieks, balstoties uz šiem datiem, prognozē, ka koksnes realizācijas apjoms no valsts mežiem - ilgtspējīgi strādājot - būtiski nepieaugs, tas gan var par 5-7% mainīties atkarībā no mežaudžu vecumstruktūras.

Koksnes realizācijas cena visaugstākā bija 2007. gadā, kam sekoja sāpīgs kritums, kad koksnes realizācijas cena mainījās par 50%, pēc tam cenas ir bijušas stabilas - stagnējošas. To ietekmē globālie procesi, piemēram, ASV prezidents D. Tramps cenšas «nolauzt» Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgumu NAFTA, kā rezultātā ir risks, ka Kanādas koksnes izstrādājumi atgriezīsies Eiropā, kur bija līdz minētā līguma noslēgšanai. Pēc R. Strīpnieka sacītā, šis faktors Eiropas mežu apsaimniekotājus padarot tramīgus.

Otrs faktors ir ieilgušais pavasaris Tuvajos Austrumos, jo šī reģiona valstis bija salīdzinoši liels Latvijas koksnes produkcijas noņēmējs. Pašlaik gan ir mazinājies risks par to, kas notiks Tālajos Austrumos - Korejas pussalā, kuras dienvidu daļa ir ievērojams koksnes produktu, tostarp no Latvijas, patērētājs. Pašlaik situācija ir labāka, nekā tā bija pirms gada, taču nav pamata cerēt, ka tajā reģionā būs koksnes produktu patēriņa pieaugums.

Viens no būtiskajiem LVM peļņu būtiski mainošajiem faktoriem ir dīzeļdegvielas cena - viena centa (par litru) pieaugums nozīmē par 0,35 milj. eiro mazāku peļņu. Tomēr R. Strīpnieks atzīst, ka pie zemām koksnes cenām labus peļņas rādītājus izdevies sasniegt, pateicoties zemajām degvielas cenām. Tā kā naftas cenas pieaug un arī Latvija paaugstināja un vēl paaugstinās akcīzes nodokli, tad arī ar izmaksu posteņa kāpumu būs jārēķinās visiem.

Otrs izmaksas uzskrūvējošais faktors ir darbaspēks. Nozares darba algas palielinājums par 1% samazina tīro peļņu par 0,58 milj. eiro. «Daudzi mežus uzskata par sava veida neizsmeļamu krājkasīti, no kuras var ņemt ārā, cik grib, un mazāk nekļūs, taču 1% neražojošo meža platību nozīmē -1 milj. eiro peļņā ik gadu,» norāda R. Strīpnieks. Viņaprāt, situācija ir nopietna. «Esam noraizējušies par Eiropas nozīmes biotopu inventarizāciju, jo Latvijas gadījumā vides aizsardzība ir būvēta uz principa - nezinām, cik un kas kur ir, bet, ja atrodam, tad aizsargājam.

Situācijā, kad tiek ieguldīti 9 milj. eiro, lai zinātu visu, nemainot normatīvo aktu principu - visu, ko atrodam, aizsargājam -, varam skaitli 17% , ko aizsargājam pašreiz, dubultot. Tas neizbēgami novedīs pie ilgtspējīga koksnes realizācijas apjoma būtiska samazinājuma. Piemēram, apsekojot apmēram 0,22 milj. ha ražojošu mežu platību, ir identificēti vismaz 40 000 ha Eiropas nozīmes biotopu, dabas skaitīšanas problemātiku klāsta R. Strīpnieks.

Minēto faktoru dēļ LVM apgrozījums varētu ik gadu pieaugt vidēji par nepilniem 1,5%, savukārt izmaksu zonā šis pieaugums ir vairāk nekā divas reizes straujāks - 3,17%. «Tās ir šķēres, kuras pakāpeniski veras ciet, ja uz 1,45% ienākumu pieauguma izmaksas aug par 3,17%, un jautājums ir par to, kādi instrumenti ir uzņēmuma rīcībā, lai šo situāciju mainītu - kāpinātu neto apgrozījumu un dzēstu izmaksu pieauguma tempu vai vismaz ienākumu un tēriņu pieauguma apmēru līdzsvarotu,» problēmjautājumu iezīmē R. Strīpnieks.

Risinājumu instrumenti

Lai cīnītos ar izmaksām, ir vairāki instrumenti. Proti, var mežu audzēt efektīvāk - izaudzēt ātrāk un vairāk, piemēram, neko nedarot, no viena ha meža var iegūt no 180 līdz 240 m3, bet, stādot selekcionētus stādus un mērķtiecīgi kopjot iestādīto, var iegūt vismaz 500 m3 no viena ha, turklāt nevis 100 gados, bet gan 70, tādējādi laikā, kad ieguva vienu ražu no meža, tagad var iegūt divas. Arī CO2 piesaista augošs mežs, savukārt vecs mežs, tieši pretēji, emitē CO2. Līdz ar to labi kopts un ātri augošs mežs ir cilvēces labākā iespēja atbildēt uz globālās sasilšanas izaicinājumiem. Kā nākamās optimizējamās R. Strīpnieks min koksnes transportēšanas izmaksas. Proti, pašlaik ik dienu iespējami 20 miljoni variantu, kā izpildīt dienas piegāžu plānu, tādēļ kokmateriālu transportēšanas uzdevumi tiek optimizēti informācijas sistēmā.

Optimizācijas rezultātā tiek sagatavots vidēji 550 transportēšanas darba uzdevumu, kas tiek pārbaudīti, koriģēti un ik rītu nosūtīti 130 kokvedējiem. Ekonomiskais ieguvums piegāžu plūsmu un konkrētu maršrutu optimizācijai ir acīmredzams, jo vidējā reisa garums no 188 km 2013. gadā ir samazinājies līdz 148 km šobrīd. Izsakot šo attāluma samazinājumu naudas izteiksmē, tie jau ir aptuveni desmit miljoni eiro.

Nākamais instruments ir meža infrastruktūra, kurā ir divi būtiski faktori - meža meliorācijas sistēmu sakārtošana un ceļi. Latvijas upes neaizvada prom visu to, kas nokrīt no gaisa, un faktiski tas nozīmē, ka, neko nedarot, Latvija vienkārši pārpurvojas, kam vēl jāpieskaita padomju laikos aizsargājamā dzīvnieka bebra populācijas pieaugums ģeometriskā progresijā un šīs kolonijas «centīgs darbs» aizsprostu būvniecībā. «Kopš 2006. gada strādājam pie meliorācijas sistēmu rekonstrukcijas, jo koki ūdenī neaug; ja augsnē trūkst gaisa un nenotiek ūdens kustība, koku augšana var samazināties pat 10 reizes vai koki var aiziet bojā pavisam,» tā R. Strīpnieks.

Mežu ceļu nozīmi koksnes resursu plūsmu vienmērīgumā ļoti labi pierādīja pērnā gada pēdējo mēnešu lietavas, kad vietās, kur nebija kvalitatīvu ceļu, normālu grāvju, koksnes transports un jebkādi meža darbi apstājās pavisam un iestājās ārkārtas situācija. Viņš norāda, ka LVM ik gadu pašlaik investē aptuveni 280 km meža ceļu izveidē un uzturēšanā, savulaik vislielākais investīciju apjoms bijis 2008. gadā - 716 km. «Pirms dažiem gadiem izmēģinājām tā dēvētos koka ceļus, kas veidoti, koksnes paneļus uzliekot uz nolīdzinātas meža stigas, un secinājām, ka tos var izmantot grūti pieejamās vietās, kur nav iespējams vai arī ir ļoti dārgi uzbūvēt īstu ceļu,» norāda R. Strīpnieks.

Citi nozīmīgi attīstības virzieni, kas nākotnē ļaus dažādot uzņēmuma darbību, ir digitalizācija un automatizācija, kad milzīgas papīru kaudzes vietā ir elektroniskie dokumenti. LVM arī domā un strādā pie jauniem biznesa virzieniem, un kopš šā gada ir izveidota būvmateriālu sertifikācijas laboratorija, un tādējādi tirgū piedāvā būvniecībā izmantojamus sertificētus minerālproduktu maisījumus - granti, smilti, kas iegūti no LVM apsaimniekošanā esošajām teritorijām.