Eņģeļa sapnis II

Eņģelis bailēs no tuksneša bija zaudējis daļu iedzimtā vieduma. Viss, kas bija skaists, spožs, viss, ar ko Eņģeli varēja savaldzināt, bija labs un pareizs.

Viss, kas lika domāt par tuksnesi vai tukšumu, lika Eņģelim satraukties. No krūmiem iztīrīts grāvis, “Līdumnieku” piekājē, lika Eņģelim trīs dienas sautēties siltā pirtī un vaimanāt: “ Grāvis izžūs, pļava izkaltīs, mežā iemetīsies šņakstinātājirsis un - būs tuksnesis. Nē! Nē! Nē!” Eņģelim piemita kāda slēpta rīcībskaite – viņš ziemā krāja sēklas un pavasaros, nolūkojot klajākās vietas (kur, Eņģeļaprāt, varētu veidoties tuksnesis), tās izsēja. Daudzu upju krastos tagad lekni zēla lēdzerkstes un dadži, daudzas grāvjmalas pildīja lepnie latvāņi, pat Pelēkā Jupja lieliskie riepu krāvumi tika apjozti gārsu un ušņu pļavām. Tukšuma nebija - viss lieliski. Dabiskās nezāles dabiski zaļoja un plauka!

Nāve, saņēmusi uzdevumu noskaidrot, kāpēc rīkots ķerties pie vecā Plieņuparka, savā ceļā piesēda uz celma. Lieta bija dīvaina. Laimas meitenes iedeva ikdienas darbu sarakstu, bet pie parka vārda rakstīts: “Noskaidro!” Ko noskaidrot? Cirst, necirst? Ja cilvēki galā netiek, ko - Nāvei uzreiz iejaukties? Aiz mākoņiem parādījās spilgti saules stari, un Nāve pēkšņī apžilba… Klajums, pauguriņš līdzās celmam iemirdzējās tik spilgti, ka pat Nāvei nācās pievērt acis… Klajums žilbināja! Nu tu brīnums! “Neesmu jau tundras sniegos, kur klajumi liekcīm ņirbt ik mīļu brīdi”, Nāve nodomāja. Kas te? Pieslejoties kajās un uzlūkojot spožuma pielieto laukumu, Nave apstulba. Un sastinga. It kā pati sevi būtu “ķērusi”. Nevilšus, domājot par Plieņparku, Nāves ceļi bija to atveduši līdz Pelēkā Jupja kolekcijas krājumiem. Žilbināja šķidrauts, kas atstaroja Saules gaismu. Paraugoties zem tā, uzvēdīja pat Nāces kaulainajām nāsīm netīkamā gumijas smaka. Sašķirotas pa markām, ražotājiem, īpašniekiem, lielā platībā zem šķidrauta dusēja un krājās riepas. Nāve blenza uz tām un domāja. Kāds te Plieņparks?

Dalīties Facebook

Komentāri

*
*
*