Eņģeļa sapnis I

Nāve ar izkapti sēdēja “Indrānu” līkajā bērzā un lūkoja ošus. Skaisti. Nu dikti skaisti! Pagalam skaisti! Žēl tos cirst, bet – kas nolikts, nolikts! Laimas dotajā izpildrakstā Kaulainā bija saņēmusi norādi: “Nost un viss! Ir laiks!”

Dīvaina skaņa lika Nāvei satrūkties un, turoties pie zara, viņa pavērās pāri saimniecības tīrumiem. Kaut kur darbojās motorzāģis. “Kam man izkapts?” Nāve samulsa.

Pāri Jūrmalas kāpām lidoja Eņģelis, priecādamies par saulē mirdzošo smilšu spožumu, kaijām un augstajiem krastiem. Lūk, stāvkrasts! Lūk, māja kā kuģis! Drīz tā jūrā peldēs, jo nu jau krasts tam pietuvojies. Lūk, vēl virkne skaistu ēku kāpās – prieks skatīties! Lūk, spožs klajums, ka acis žilbst! Skaisti!

Tumšo lietu, vietu un notikumu pārraugs Pelēkais Jupis berzēja rokas. Eņģelis nupat pārlidoja pār viņa cītīgi gadiem krātajām riepām, kas mainīgi un laikus tika pārsegtas ar jūriņas smalko tīklu, un vien nopriecājās par skaisto skatu. Jupim riepas bija sirdslieta jau gadus trīsdesmit. Tur bija parastas – Audi un VW apaļās, tur bija liels retums – “Čaikas” un paša Brežņeva lietotās Volgas un ZIM riepas. Daži simti tūkstošu. Gudru ziņu vadīts, Jupis tās tika novietojis dažādās vietās, lai Eņģelis un citi, par skaistumu allaž līksmie un priecīgie mīļumdari, to nepamanītu. Skaistajā Jupja un Eņģeļa zemē dzīvoja cītīgas būtnes, kam patika runāt un krāt, un tīksmināties. Eņģelis tīksminājās par skaistumu – galvenais, lai riepu, grabažu, mēslu un štruntu kolekcijas, kas atradās vietējo krājēju rīcībā, izskatītos skaisti. Eņģelis nemīlēja tuksnesi. Reiz, pabijis Tabernas tuksnesī, Eņģelis guva tādu kultūrtriecienu, ka nolēma – redzot ikvienam rokā izkapti, manām kādu turamies pie pļaujmašīnas, redzam kādu grābstāmies ap cirvi – tas jāatņem! Jo nopļauts mauriņš, nolīsts līdums, iztīrīts grāvis – atgādina tuksnesi... Visus tuksnešus apmežot bija Eņģeļa sapnis.

Dalīties Facebook

Komentāri

*
*
*