Zemes izmantošanas politikai tuvāko gadu laikā jāpiedzīvo būtiskas pārmaiņas saistībā ar virzību uz klimata neitralitātes mērķa sasniegšanu – samazinot siltumnīcu gāzu emisijas, kā arī palielinot CO₂ piesaisti.

Šādu prognozi izsaka Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošie pētnieki Jurģis Jansons (arī institūta direktors) un Andis Lazdiņš. Viņi atzīst, ka Latvijas un visas Eiropas Savienības izvirzītie mērķi par CO₂ emisiju samazināšanu, jo īpaši – par to piesaistes palielināšanu zemes sektorā ir grūti īstenojami. “Jau līdz 2030. gadam Latvijai siltumnīcefekta gāzu emisijas ir jāsamazina par 17%, ko daļēji var risināt ar CO₂ piesaistes palielināšanu, taču mežā piecu gadu termiņš ir pārāk īss, lai sasniegtu vērā ņemamus rezultātus,” skaidro A. Lazdiņš, atzīstot, ka meži tiek uztverti kā CO₂ piesaistītāji, kas varētu kompensēt lauksaimniecības radītos izmešus, tomēr realitātē tas nav īstenojams, jo mežsaimniecībā piecu gadu termiņš ir ļoti īss – dažu gadu laikā koks (mežaudze) nevar izaugt – tam nepieciešamas vairākas desmitgades.

“Ja 1990. gadā meži kopā ar koksnes produktiem Latvijā piesaistīja 12 milj. t CO₂ ekvivalenta, 30 gadus vēlāk – 2022. gadā – vairs tikai 1 milj. t CO₂ ekvivalenta. Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka šajā laikā ir daudz kas mainījies, arī tāpēc, ka pēc Valsts meža dienesta datiem pirms 34 gadiem ik gadu ciršanas apjoms bija 3,5-4,5 milj. m³, bet pēdējos gados tas pēc Latvijas nacionālā meža monitoringa datiem ir sasniedzis 20 milj. m³, turklāt tolaik ciršana pārsvarā notika valsts mežos, savukārt, pārējos mežos apaļkoksnes produktu ražošana bija minimāla, jo notika īpašumtiesību transformācija, vienlaikus mežaudzes kļuva vecākas, daļa vienkārši gāja bojā – nomira gluži tāpat kā veci, mūžu nodzīvojuši cilvēki,” skaidro A. Lazdiņš. Viņš atgādina, ka paralēli notika vēl viens nekontrolēts process, proti, lauksaimniecībā neizmantojamās vai mazauglīgās zemes aizauga ar kokiem un krūmiem (aptuveni 10%), kas palielina CO₂ piesaistes apmērus. ““Krūmu” CO₂ piesaistes apjomi jau ir pieskaitīti Latvijas emisiju un piesaistes bilancei,” uzsver A. Lazdiņš.

Mežs nespēj amortizēt zemes sektoru

“Teorētiskais aprēķins – lai kompensētu lauksaimniecības organisko augšņu radītās CO₂ emisijas, katru gadu koksnes krājai būtu jāpalielinās par 5 milj. m³. Lai kompensētu citas lauksaimniecības radītās emisijas, vajadzīgs koksnes krājas pieaugums vēl par aptuveni 3 milj. m³ gadā, kas kopumā nozīmētu ikgadējo koksnes krājas palielinājumu par 8-9 milj. m³ gadā, ko panākt pie pašreizējā mežizstrādes apjoma, kurš nodrošina ar resursiem Latvijas kokrūpniecību, kas ražo eksportspējīgus produktus, nav iespējams,” uz jautājumu, kā meži varētu izpildīt CO₂ piesaistītāja – amortizatora lomu lauksaimniecībai, atbild A. Lazdiņš. Viņš norāda, ka šādā teorētiskā modelī koksnes kopējai krājai 10 gadu laikā būtu jāpalielinās par 90-100 milj. m³ līdz 2030. gadam. Teorētiski to var panākt, politiski samazinot mežizstrādes apjomu Latvijā par 70%, kas gan izraisīs koksnes izejvielu deficītu kokrūpniekiem, samazinās eksporta ienākumus, reģionos pazudīs ļoti nozīmīgs daudzums darba vietu un samaksāto nodokļu apjoms.

“Tas gan nenozīmē, ka šāds teorētisks risinājums nodrošinās CO₂ piesaisti nepieciešamajā apjomā, jo jaunaudzes nepiesaista CO₂ tik lielā apmērā, kā to spēj briestaudzes, turklāt meži kļūs vecāki, senākas mežaudzes jo īpaši vairs nebūs CO₂ piesaistītājas, tās būs neitrālas vai CO₂ emisiju ražotājas,” jautājumu par mežu spēju būt par teorētisku klimata neitralitātes risinātāju vērtē A. Lazdiņš, piebilstot, ka mežu sektorā ir bijušas iniciatīvas par neproduktīvo audžu nomaiņu ar produktīvām jaunaudzēm, kuras perspektīvā ne tikai ražotu daudz skābekļa, bet arī kļūtu par labu koksnes resursu piegādes bāzi Latvijā strādājošajai kokrūpniecībai.

“Realitātē Eiropas Komisijas interpretācijas dēļ šo mehānismu ES līmenī neizdevās īstenot, turklāt, izņemot 2022. gadu, mazvērtīgajai koksnei īsti nebija patērētāju – pircēju, kā rezultātā šo audžu nomaiņas (mežizstrāde, koksnes transportēšana, stādu iegāde, stādīšana, kopšana) izmaksas būtiski pārsniedza ienākumus, ko varēja gūt no šo audžu koksnes realizācijas,” skaidro A. Lazdiņš.

Vairākas receptes

“Vienas visām dzīves situācijām derīgas receptes nav,” uz jautājumu, ko darīt, atbild A. Lazdiņš. Viņš, balstoties ārvalstu pieredzē un risinājumos, varot izteikt idejas, par to īstenošanu atbildība jāuzņemas pašiem zemes īpašniekiem, ideju virzīšanai valstij vajadzīgajā virzienā tiks izstrādāta konkrēta valsts politika ar attiecīgiem instrumentiem.

“Kā liels emisiju avots tiek norādīts organiskās augsnes lauksaimniecības zemēs (tikpat lielas emisijas kā no visa enerģētikas sektora Latvijā), no kurām apmēram ap 100 000 ha ir atrodamas lauku blokos, kas tiek pieteiktas lauksaimniecības subsīdiju saņemšanai, par vēl apmēram 100 000 ha platībmaksājumi netiek prasīti, un tās, visticamāk, ir aizaugušas ar krūmiem.”

“Risinājums būtu šo augšņu nozīmīgas daļas (vismaz 150 000 ha) apmežošana, tādējādi no CO₂ emitētājām tās pārvērstos par CO₂ piesaistītājām, to bilances saldo būtu pat pozitīvs,” uz lūgumu minēt labāko iespējamo risinājumu ar visaugstāko efektu atbild A. Lazdiņš. Viņš piemetina, ka daudz diskutablāks jautājums būtu par to lauksaimniecības zemju, kuras tiek izmantotas kā ganības vai lopbarības masas ieguves vietas, apmežošanu.

“Visticamāk, būs nepieciešams saprast, cik daudz ganību un citādu zālāju Latvijai ir nepieciešami, taču ir vēl kāda nianse, proti, pēdējo gadu prasības lauksaimniekiem – augkopjiem – par zaļināšanu, kas, vienkāršojot, nozīmē zāles audzēšanu noteiktā platībā,” skaidro A. Lazdiņš. Viņš prognozē, ka lauksaimniecības zemju apmežošanas jautājums būs ļoti karsts valdošo politiķu un lauksaimnieku organizāciju sarunās, un, visticamāk, lauksaimniecības zemju apmežošanai būs vajadzīga programma un attiecīgs finansējums.

“Eiropas Komisijas un citu ekspertu aplēses rāda, ka Latvijā būtu jāapmežo 350 000 līdz 500 000 ha zemes, šis apjoms gan varētu būt pārspīlēts,” uz jautājumu par to, cik lielas platības Latvijā varētu būt apmežojamas, atbild A. Lazdiņš, uzsverot, ka daudz precīzāk par šiem skaitļiem varētu runāt pēc kāda laika.

“Zāles audzēšana patiešām piesaista CO₂, bet efekts ir neliels un īslaicīgs, turklāt CO₂ emisijas aramzemē var būt mazākas nekā zālājos, jo, efektīvi saimniekojot attiecīgajā platībā, var tikt izaudzēts ievērojami lielāks biomasas daudzums, kas piesaista CO₂ un tādējādi uzlabo emisiju saldo bilanci,” uz jautājumu par zāles audzēšanas izdevīgumu CO₂ piesaistei atbild A. Lazdiņš. Savu artavu CO₂ piesaistē un ne tikai tajā varētu radīt koku grupas (puduri) tīrumos, kā arī koku aizsargjoslas jeb alejas, vēl jo vairāk, ja šie koki samazinātu barības vielu izskalošanos grāvjos, jo koki piesaista un arī ilgāk patērē barības vielas nekā lauksaimniecības kultūras, un arī CO₂ piesaiste būtu lielāka nekā zālāju aizsargjoslās.

“Ir bažas, ka šāds risinājums “aizaudzēs” meliorācijas sistēmu drenas, kas ir risināms jautājums,” jautāts, vai koku stādīšana meliorācijas sistēmu tuvumā tās neparalizēs, atbild A. Lazdiņš. Kā vēl vienu risinājumu viņš redz notekūdeņu dūņu izmantošanu īscirtmeta atvasājos jeb kārklu plantācijās, nodrošinot videi un cilvēku veselībai drošu dūņu izmantošanu, deponējot oglekli augsnē un ātri saražojot lielu biomasas daudzumu.

“Potenciāli ar kārklu audzēm varētu apstādīt 15 000 līdz 20 000 ha dūņu lauku un emisiju vietā iegūt piesaistes,” lēš A. Lazdiņš. Viņš ir salīdzinoši skeptisks pret ideju neorganiskās augsnes, kuras tiek izmantotas kā aramzeme augkopības produkcijas ražošanai, transformēšanu par zālājiem. “Eiropā šāda iniciatīva nav nekas jauns, taču efekts no tā ir ļoti niecīgs, jo mērenās klimata zonas ziemeļu galā, kurā atrodas Latvija, tam nav milzīgas ietekmes,” skaidro A. Lazdiņš. Kā vēl vienu risinājumu viņš redz koku augšanas ātruma (ikgadējā pieauguma) palielināšanu. “Mežus var mēslot ar koksnes pelniem, veicinot un stimulējot ikgadējo pieaugumu līdzīgi tam, kādu efektu augkopībā rada minerālmēslu lietošana,” skaidro A. Lazdiņš.

Viņš pieļauj, ka Latvijā var nepietikt ar slāpekļa mēslojumu, bet nepieciešams arī fosfora mēslojums, bet kūdras augsnēs – kālija mēslojums. Savukārt Somija iecerējusi īstenot mežu slapināšanu, kam gan viennozīmīga zinātniska pamatojuma par pozitīvu efektu CO₂ emisiju samazināšanā (vasarā gruntsūdens līmenis nokrītas, un šīs augsnes rada CO₂ emisijas) vai, tieši pretēji, to piesaistē nav, bet tas ir politisks lēmums.

“Līdzīgi rēbusi un dilemmas kā Latvijai, tikai ar savām specifiskām niansēm,” uz jautājumu par to, vai Lietuvā un Igaunijā ir līdzīga situācija kā Latvijā saistībā ar siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu un to piesaistes apjomu palielināšanu, atbild A. Lazdiņš. “Ir vēl viena teorētiska CO₂ sekvestrēšanas iespēja, proti, kokskaidu granulu vietā Latvijā jāražo plātnes, jo tām CO₂ emisiju izdalīšanās tiek lēsta 25 gadus, granulām tikai vienu gadu, taču šāds risinājums nozīmēs izmaiņas enerģētikā un ne tikai Latvijā, bet jo īpaši tajās valstīs, kuras ir šī Latvijā ražotā produkta lielākās patērētājas,” norāda A. Lazdiņš.

Jurģis Jansons norāda uz vēl vienu iespēju – zinātnieku pētījumiem un kompetenci: “Zinātnieki atrada jaunu aprēķina modeli, kurš siltumnīcu gāzu emisiju apmēru no kūdrājiem samazināja divas reizes, un nekavējoties to “iebūvēja” visos aprēķinos. Zinātnieki nevar un nevarēs apgalvot, ka cilvēka darbība nerada emisijas, taču pētījumi var parādīt to reālos, nevis iedomātos (kuri līdz šim ir ievērojami pārsnieguši pētījumos iegūtos) apmērus,” uzsver J. Jansons.

Dabiskos CO₂ emitētājus neskaita

Lai arī pasaulē un Latvijā ir dabiski CO₂ emitētāji – vulkāni, geizeri, arī purvi –, tos valstu CO₂ emisiju un piesaistes saldo aprēķinos neņem vērā. “Dabiskās ekosistēmas radītās CO₂ emisijas ir ārpus visas uzskaites sistēmas, un tie var pūst gaisā, cik var, tos valstīm nepieskaita,” norāda A. Lazdiņš. Viņš atzīst, ka teorētiski dabiskās emisijas ir saskaitāmas un aprēķināmas, taču praktiski to precīza uzskaite nav iespējama.

“Ir pētījumi par purvu “uzvedību”, kas rāda, ka, piemēram, Teiču purvs konkrētās vietās sarūk par apmēram 2 cm gadā saskaņā ar Copernicus publicētiem datiem, kas nozīmē – CO₂ un arīdzan klimatam daudz kaitīgākas metāna emisijas, taču nav pētījumu, kāpēc tas tā notiek – kaut kādu dabisku iemeslu dēļ vai kādu saimnieciskas darbības procesu ietekmē purva apkaimē vai pat pagātnē,” stāsta A. Lazdiņš. Viņš norāda, ka pēdējo 100 gadu laikā daudz vairāk izmantoti slāpekli saturoši minerālmēsli, tā rezultātā slāpekļa klātbūtne augsnē un gaisā ir būtiski pieaugusi.

“Nenoliedzami, ka slapjos mežos – niedrājā, dumbrājā, purvājā –, ir dabiskās CO₂ emisijas, tikai tās netiek rēķinātas (uzskaitītas). Tiklīdz tiek izrakts meliorācijas grāvis vai sākta kūdras ieguve, situācija mainās un šīs emisijas ir jāuzskaita,” skaidro A. Lazdiņš. Viņš norāda – zinātnieku uzdevums ir pilnībā pāriet uz antropogēnās (cilvēka tiešas vai netiešas darbības rezultātā) ietekmes siltumnīcu gāzu emisijas uzskaiti: izrokam grāvi – rodas emisijas, kaut arī ir piemēri, kur pētījumi rāda tieši pretējo – izraktais grāvis emisijas samazina.

“Šaubos, ka ES šādam pētījumam varētu atvēlēt finansējumu, jo tas parādītu pašreizējai situācijai politnekorektu ainu, kas būtu pretrunā ES uzstādījumiem un nākotnes virzībai,” vērtē A. Lazdiņš. Viņš gan atzīst, ka LIFE REstore projektā reālie CO₂ izmešu pētījumu dati jau ir apliecinājuši, ka to reālais apmērs ir teju divas reizes mazāks nekā sākotnēji Latvijai pierakstītais. “Dīvaini šķita, ka Somijā ir mazāks emisiju līmenis, Igaunijā jau tas tika noteikts augstāks nekā Somijā, bet Latvijā vēl divas reizes augstāks nekā Igaunijā, kaut arī klimatiskie apstākļi nebūt nav radikāli atšķirīgi,” norāda A. Lazdiņš. Viņš atzīst, ka šos Latvijai pierakstīto emisiju apjomus līdz reālajiem var samazināt, ar attiecīgiem pētījumu datiem pārliecinot Eiropas Komisiju.

“Tuksnesī CO₂ emisiju nav, līdz ar to arī to izaicinājumu un ar tiem saistīto problēmu nav,” uz jautājumu, ko dara dienvidu zemēs, atbild A. Lazdiņš. Viņš secina, ka šī problēma visvairāk skar ziemeļu puslodē esošās valstis, kas ir koksnes izstrādājumu ražojošais un piegādājošais reģions, bet salīdzinoši daudz mazāk tās valstis, kuras atrodas dienvidos un ir šīs koksnes un tās produkcijas patērētāji. “Tā ir mūsu vēsture, bet diez vai pie tādiem laikiem vajadzētu atgriezties,” uz jautājumu, vai pirms 200 gadiem Latvijā, kad meži tika stādīti, lai novērstu kāpu ceļošanu un smilšu vētras, nebija mazākas CO₂ emisijas nekā 2020. gadā, atbild A. Lazdiņš.

Koku ciršanas rēbuss

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” veidotā mežu monitoringa sistēma Latvijā rāda, ka koksnes krājas pieaugums pēdējo 5 gadu laikā ir minimāli sarucis – šobrīd var teikt, ka Latvijā gadā izaug 25,20±0,28 milj. m³ koksnes, bet pirms 5 gadiem – 26,70±0,29.

“Tas rada izbrīnu ne tikai kokrūpniekiem, bet arī, iespējams, politiķiem, taču zinātnieki nevar vēlamo uzdot par esošo, jo tas ir pretrunā zinātnieku būtībai, viņu sniegtajiem datiem jābūt pārbaudāmiem, kā to paredz arī zinātniskās darbības noteikumi,” secina J. Jansons. “Nenoliedzami, ka sākotnēji varbūt šķiet mulsinoši, ka valsts statistika rāda, ka ik gadu mežos tiek nocirsti koki apmēram 13 milj. m³, taču mežu monitoringa dati nocirstās koksnes ikgadējo apjomu (ieskaitot koku galotnes un mizu) rāda 20 milj. m³ apmērā. Secinājām, ka nocirstie meži platības (ha) līmenī neatšķiras, jo nesakritība starp meža monitoringa un Meža valsts reģistra datiem platības ziņā bija tikai 1,7%, protams, neskaitot apmēram 10% mežu, par kuriem informācija Meža valsts reģistrā vispār nav iekļauta. Nocirstās koksnes kubikmetru datos ir ievērojami lielāka neatbilstība, jo monitoringā dabā tiek mērīts katra koka resnums un garums, savukārt Valsts meža dienesta dati balstās uz mežu īpašnieku iesniegtajiem pārskatiem un lielākoties norāda likvīdās (pārdotās) koksnes krāju. Salīdzinot informāciju par koku ciršanas apjomu nacionālajā meža monitoringā un AS “Latvijas valsts meži”, šo atšķirību konstatējām tikai nedaudz vairāk kā 1% apjomā, kas skaidrojams ar atšķirīgiem koku tilpuma aprēķina algoritmiem, kādus izmanto monitoringa zinātnieki un kādi iebūvēti harvesteru uzskaites programmās,” skaidro J. Jansons. Viņš norāda, ka vēl viens nocirstās koksnes apjoma avots ir ārpus meža zemēm esošās kokaudzes un koki – apauguma novākšana no tīrumiem, ganībām, meliorācijas grāvjiem. “Silavā” veikta arī koksnes plūsmas modelēšana, kur Latvijā iegūtā + importētā koksne sakrīt ar Latvijā saražoto un realizēto koksnes produktu (ar pārstrādes koeficientu) apjomu, kas tikai apstiprināja monitoringa datus par reāli nocirstās koksnes apjomiem Latvijā.

“Jāņem vērā, ka šie koku ciršanas apjomu (gan galvenajā, gan starpcirtē) skaitļi ietekmē arī koksnes krājas pieaugumu, līdz ar to arī CO₂ piesaistes apjomus, jo īpaši, ja jaunaudzes tik daudz nepiesaista kā briestaudzes,” tā J. Jansons. Viņš atzīst, ka monitorings apstiprina arī par aptuveni 0,5 miljoniem m³ mazāku koksnes atmirumu, nekā tas bija pirms 5 gadiem – skaidrojums varētu būt saistīts ar ļoti augstajām koksnes cenām 2022. gada otrajā pusē un egles astoņzobu mizgraužu postījumu novēršanu un tālākās izplatības ierobežošanu.

“Jo koptāki meži, jo mazāks būs koksnes atmirums,” uz jautājumu, kas visvairāk ietekmē atmirušās koksnes daudzumu mežā, atbild J. Jansons. Vienlaikus viņš atzīst, ka Latvijas kopējā koksnes krāja ap 680 milj.m³ (no tiem 33% ir pieaugušos (galvenās cirtes kritērijiem atbilstošos) mežos ārpus dabas aizsardzības teritorijām) ir nozīmīgs resurss, taču nekur nav noteikts, cik lielam tam būtu jābūt.

“Zaļā noliktava nevar pastāvēt mūžīgi, ja to neizmanto, tajā esošais resurss iet bojā – agrāk vai vēlāk sapūst, vienlaikus, mežiem kļūstot vecākiem, samazinās to krājas pieauguma temps,” skaidro J. Jansons. Viņš norāda, ka Latvijā koku sugu ciršanas vecuma saknes meklējamas PSRS laikā – 1949. gadā, kad tika veikts pētījums, cik ilgi būtu jāaug priedēm, lai tās sasniegtu tautsaimniecībā vajadzīga zāģbaļķa caurmēru un to varētu ekonomiski izdevīgi pārstrādāt.

“Ja cērtam vairāk, loģiski – kādu brīdi kopējo koksnes resursu būs mazāk, ar to jārēķinās un jāsaprot – jaunaudzes tik ātri neizaug, lai gan jaunaudzes, kurās izmantots augstvērtīgs stādāmais materiāls un kuras pareizi koptas, ir daudz ātraudzīgākas un ražīgākas. To apliecina arī “Silavas” monitoringa dati – ražīguma pieaugums pēdējo 10 gadu laikā 20-30 gadu vecās audzēs sasniedz teju 30%,” tā J. Jansons. Viņaprāt, globālajām koksnes produktu cenām mazinoties un ciršanai privātmežos mazinoties, kopējā krājas pieauguma līkne drīz atkal kļūs augšupejoša.

Ziemā CO₂ piesaiste Latvijā nenotiek

“Pētījumi notiek, tie turpinās, līdz ar jaunākajiem iegūtajiem datiem mainās arī atziņas, secinājumi, un, iespējams, tie var mainīt lēmumus, kuri ietekmēs ne vienu vien nozari,” uz jautājumu par konkrētas koku sugas CO₂ piesaisti atbild A. Lazdiņš, paužot piesardzīgu attieksmi pret izskanējušajiem datiem, ka viens koks ir spējīgs absorbēt pat 21,7 kg ogļskābās gāzes gadā, kas nozīmē – 40 gadu laikā koks pārstrādā aptuveni 1 tonnu ogļskābās gāzes. Tāda koka stumbra krāja varētu būt ap 0,8 m³. Taču, ja pārrēķina uz visu biomasu, ko mežs piesaista ne tikai koksnē, bet arī nobirās, sanāks daudz vairāk. Lielākā daļa no saistītā CO₂ nonāk augsnē un palīdz palielināt un uzturēt augsnes oglekļa uzkrājumu. “CO₂ piesaiste notiek fotosintēzes procesā, Latvijā koki šo piesaisti veic tikai tad, kad ir aktīvās veģetācijas laiks, lielākoties aprīlī-septembrī, līdz lapu kokiem sāk dzeltēt un nobirt lapas, bet ziemā nedz skuju koki, nedz lapu koki ar skābekļa ražošanu nenodarbojas – tie guļ ziemas miegā, turklāt arī nav atšķirības starp CO₂ piesaistes apmēru kokiem ar lielām un mazām lapām, kā arī skujām,” uz jautājumu par to, kad koki Latvijā piesaista CO₂, atbild A. Lazdiņš. Viņš norāda, ka faktiski visa planētas ziemeļdaļa ziemas laikā nepiesaista CO₂ un neražo skābekli. “Tas ir jautājums citas sfēras zinātniekiem,” uz jautājumu, kādu skābekli ziemā patērē ziemeļu puslodē dzīvojošie, atbild A. Lazdiņš. Viņš atzīst, ka CO₂ piesaiste ir atkarīga no vairākiem faktoriem – vietas, kur aug konkrētais koks, augšanas apstākļiem, koka ģenētikas, tā veselības stāvokļa un daļēji arī vecuma. “Priede var dzīvot 200 un 300 gadus, kamēr bērza mūžs ir tikai ap 90 gadiem, bet apse kļūst veca un sāk sapūt jau pēc 30 gadiem,” uz koku dzīves ilguma atkarību no sugas norāda A. Lazdiņš. Viņš skaidro, ka vecs koks, kurš ir miris, ne tikai nepiesaista CO₂, bet pat rada emisijas. “Ir veselais saprāts un matemātika, proti, matemātiski klimatam daudz labvēlīgāku efektu rada lapu koki, kuriem rudenī nobirst lapas (tie kļūst gaiši, tādējādi tiek atstarots siltums (gaisam) kosmosā, un planēta atdziest), nekā skuju koki, taču veselais saprāts saka, ka izskaust skuju kokus un atļaut augt tikai lapu kokiem, maigi izsakoties, ir absurdi, kaut arī tas teorētiski radītu pozitīvu efektu un klimata pārmaiņu mazināšanu,” norāda A. Lazdiņš.

Raksta pirmpublikācija žurnāla “Dienas Bizness” 2024. gada 11. jūnija numurā