Cilvēks - latvietis - Sarkanajā grāmatā?

04.12.2017 |  Māris Ķirsons

Mežsaimnieki un vides draugi joprojām sēž pretējās ierakumu pozīcijās, pagaidām tā arī nav izdevies atrast abas karojošas puses vienojošu kompromisu.

Tādu secinājumu var izdarīt pēc starptautiskās konferences «Meža ilgtspējīga apsaimniekošana Baltijas reģionā. Zeme un cilvēks - līdzsvarotā mijiedarbībā» diskusijām. Interesanti, bet varbūt arī likumsakarīgi, taču arī mežzinātnieku argumenti par labu vienam vai otram risinājumam īsti netiek pieņemti vai akceptēti tikai to daļā. Katram savā ierakumu puse esošajam ir «sava» taisnība, kas rezultējas savdabīgā strupceļā. Situācijā, kad arvien pieaug vēlme pēc dažādiem ierobežojumiem un aizsardzības pasākumiem dabai, laukos turpina sarukt darba vietu skaits un līdz ar to arī kopējais iedzīvotāju skaits samazinās visā valstī, kā rezultātā nepārsteidz ieteikumi «ierakstīt cilvēku - latvieti- sarkanajā grāmatā», citādi pēc kāda laika tādu cilvēku vairs nebūs. Vienlaikus tiek minēti argumenti, ka Latvijā dabu sargājam pārāk maz, tomēr liekot jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus noteiktos laikos vai arī ierobežojot meža īpašnieku iespējas iegūt ražu - nocirst mežu arvien skaļāk skan jautājumi: kas par to maksās. Un sava loģiska tajā ir jo, liedzot (aprobežojot) īpašnieka tiesības rīkoties ar savu īpašumu par kuru viņš maksā nekustamā īpašuma nodokli, ir jautājums, kuram tad jāmaksā par šiem liegumiem - ierobežojumiem. Ja tie ir nodokļu maksātāji, tad tas nozīmē, ka tie esam mēs paši, bet no kurienes ņemt naudu, ja saimnieciskā darbība tiek ierobežota. Tā gan ir tikai viena - ekonomiskā - frontes līnija, bet vēl jau ir arī cita sociālā, kas sākotnēji ir daudz nemanāmāka, bet vienlīdz svarīga, it īpaši lielāko pilsētu tuvumā, kur izcirtums reizēm tiek pielīdzināts kaitējumam dabai un cilvēka rekreācijai (zudušas pastaigu, sēņu un ogu vietas utt.), kaut arī tajā nekādu nelikumību nav.

Sabiedrība vai tās daļa būtībā tiek «ierauta» zemes apsaimniekotāju (šajā gadījumā) mežsaimnieku un vides draugu «savstarpējo attiecību noskaidrošanā», kurā tiek izmantoti dažādi līdzekļi, kurus asi kritizē otra puse. Piemēram, kas finansē reklāmas (100 kailcirtes Latvijas simtgadei) uz lielajiem stendiem Rīgā, kā arī cita veida negatīvās informatīvās kampaņas skan aizdomu jautājumi vai tā nav nauda, kas saņemta no valsts budžeta. No zāles skanēja ierosinājums mežsaimniekiem kļūt par šovmeņiem, lai ne tikai piesaistītu sabiedrības uzmanību un vienlaikus spētu izskaidrot saimnieciskās darbības radītos ieguvumus - darbs, nodokļi, darba algas, pirktspēja, tepat Latvijā nevis peļņa uz ārzemēm. Tā kā Latvija ir viena no tām valstīm,kurās mežu platības pēdējo 100 gadu laikā ir pieaugušas,savukārt daudzviet pasaulē ir noticis pretējais process, tad daudziem un ne tikai ārzemēs ir grūti noticēt šim procesam. Tāpat ES ir ļoti atšķirīgas valstis - ir tādas, kur dabīgo mežu ir ļoti maz vai tādu nav vispār un tajās dzīvojošajiem būs stipri atšķirīga nostāja no tās kāda ir Skandināvijā, kuras mežiem bagātas valstis - Somija, Zviedrija.

Atšķirīga pozīcija ir ne tikai atsevišķas detaļas par mežsaimniecības paņēmieniem, ciršanas caurmēru vai piejūras priedēm, bet par daudz būtiskākos jautājumos, piemēram jautājumā par to vai Latvija ir ilgtspējīga valsts…

Dalīties Facebook

Komentāri

*
*
*