Cenu kari ietekmē mazāk nekā vietējie «mežabrāļi»

23.10.2016 |  Māris Ķirsons

Politiķiem ir jāpieņem lēmumi, kas ir izdevīgi valstij un tajā dzīvojošajiem, jo brīžam nav skaidrs kā interesēs darbojas atsevišķi «mežabrāļi», kas uzdodas par vides aizstāvjiem – nozares konkurentu, darbaspēja ārvalstu vervētāju vai Latvijas iedzīvotāju.

 

Mežu īpašnieki tiek pakļauti ne tikai globālajiem koksnes izstrādājumu pieprasījuma tirgus vējiem un valūtu kariem, bet arī bieži vien spiedienam no dažādām vides organizācijām

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš uzskata, ka  vides aizsardzība bieži vien tiek piesaukta gan vietā, gan nevietā, turklāt tā tiek izmantota gan kā vairogs, lai kaut kam kaut ko neļautu īstenot, gan kā  dinamīts, lai kaut ko iznīcinātu.

Kāda ir situācija mežsaimniecībā Latvijā?

Kopumā Latvijā mežsaimniecība ir augstā līmenī un tā ne ar ko neatšķiras no Zviedrijas vai Somijas analogiem. Protams, minētajās valstīs ir citādāka kokapstrāde, nekā Latvijā. Piemēram, minētajās valstīs ir attīstīta koksnes ķīmijas rūpniecība – celulozes un papīra ražošana, kādas Latvijā nav un šķiet, ka tādas vismaz tuvākajās desmitgadēs nebūs. Ko tas nozīmē mežu īpašniekiem? To, ka iztrūkst viens būtisks mazvērtīgās – papīrmalkas – koksnes pircējs – patērētājs. Protams, Latvijā ir iespaidīga plātņu rūpniecība, kādas nav minētajās valstīs. Tieši pieprasījuma kritums no Skandināvijas celulozes rūpnīcām ir būtiski apcirpis mežu īpašnieku un arī attiecīgo sortimentu kokmateriālu tirgotāju ienākumus, jo šī sortimenta Latvijas iekšējais pieprasījums nespēj patērēt (pārstrādāt) tik daudz šī koksnes resursa. Rezultātā tā ir vairāk nekā tirgus pieprasa un cenas attiecīgi ir zemas. Tā kā globālā deflācija  ir norīvējusi daudzu koksnes izstrādājumu cenas, tad mežu īpašnieki to izjūt arī savos ienākumos. Tomēr tirgus jau tāpēc arī ir tirgus, ka tas kaut kad ir augšā un kaut kad lejā, bet tas nekad ilgstoši neatrodas vienā pozīcijā.

Latvijas līmenī mežu īpašnieki nevar sūdzēties arī par valsts iestāžu attieksmi, tomēr nemitīgi saskaras ar interešu grupu, kuras sevi dēvē par zaļajiem (vides draugiem) pārmetumiem un spiedienu uz vēl lielākiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tā kā Latvijā ik gadu koksnes pieaugums (pēc Valsts mežzinātnes institūta Silava monitoringa datiem) ir 26 milj. m3, bet ik gadu nocērtam 11- 12 milj. m3, tad zaļā noliktava ik gadu tiek papildināta ar vismaz 12 milj. m3 (2 milj.m3 ik gadu koksnes atmirst). Redzot šos datus šķiet dīvaini dzirdēt tā dēvēto zaļo stāstus par «nekontrolētu, barbarisku ciršanu, kas tūlīt novedīs pie tā, ka visa Latvijā viss ir nocirsts». Vēl trakāk pat atsevišķi uzņēmumu vadītāji nekritiski pieņem visādus blēņu stāstus pieņēmumu veidolā, bez jebkāda pamata. Piemēram, skan tādi nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. Latvijā tiek iznīcināti kultūrvēsturiskie pieminekļi, kā mežos ieauguši parki, lielie koki – dižkoki. Kur ir fakti? Cik tādas ir izcirstas? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi?  Lai arī oficiālu datu par kaut ko tādu nav, tomēr zaļo organizācijām tas nav būtiski, jo sabiedrība Latvijā un arī ārzemēs tiek musināta ar šādiem pārmetumiem. Lai daļa sabiedrības to vēl labāk «norītu» vēl papildus tiek piemesti tādi apgalvojumi, ka Latvijā pietiekamā līmenī netiek saudzēt aizsargājamie putni un tamlīdzīgas blēņas. Tas ir situācijā, kad bioloģiskās daudzveidības ziņā Latvija tādām valstīm, kā Zviedrija ir priekšā vairākus gadsimtus, Dānijai, kur dabīgo mežu vispār vairs nav. Latvija ir bioloģiskās daudzveidības lielvalsts, bet vēl ir par maz. Tā vien šķiet, ka kareivīgākie zaļo organizāciju pārstāvji vēlas Latviju pārvērst par sava veida rezervātu, kurā izaugušajai koksnei ir jāsapūst mežā un tās vienīgais uzdevums ir nodrošināt dzīvi kukaiņiem, putniem un daļēji zvēriem, bet ne cilvēkiem. Šķiet, ka Latvijā daudzās vietās laukos par aizsargājamu ir jāpasludina vietējais iedzīvotājs, nevis jādara viss, lai ar skaļiem lozungiem aizsargājot dabu, cilvēku vienkārši to turienes padzītu vai nu uz Rīgu vai uz ārzemēm. Brīžam šķiet, ka ar vides aizsardzību maskējas Latvijas valsts diversanti, kuri ir ieinteresēti pēc iespējas vairāk samazināt Latvijas iedzīvotāju skaitu, atņemt tiem darba vietas, iztiku. Nereti rodas jautājums, kas sponsorē šādu «vides draugu» aktivitātes – ārvalstu konkurenti, citu valstu struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu.

Vai tad ārzemēs nenotiek tas pats, kad zaļie stāv un krīt par savām idejām neraugoties ne uz ko?

Protams, Latvija nebūt nav vientuļa šajā jomā. Tiesa, gan ir interesantas nianses. Proti, Latvijā putnu draugi rosināja ideju par ciršanas liegumu, kamēr notiek putnu ligzdošana. Viss ir saprotams un pret to īpaši iebilst nav ko, tikai tāds neliels sīkums, šādu pašu normu mūsu putnu draugi nezin kāpēc neinicē iedzīvināt Latvijas meža nozares konkurentvalstīs —Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā utt.  Tādējādi rodas jautājums, kāpēc tā? Putnu draugu organizācijas minētajās valstīs ir tik vājas vai arī varbūt tajās jau šādi nosacījumi ir ieviesušies? Nebūt ne! Kā tad tā? Viss gan nostājas loģiskās vietās, ja to skata caur Latvijas konkurentu ierobežošanas prizmu.

Neesošas problēmas izpūšana ir novērota arī citviet. Viena no spilgtākajām ir Belovežas  gāršas stāsts, kur vides draugi izmantoja visus atļautos un neatļautos paņēmienus, lai liegtu apturēt šajā teritorijā egļu astoņzobu mizgrauža izplatību (šovasar kopējais inficēto egļu skaits pārsniedz 0,5 milj. aptuveni 4000 ha, turklāt tas pat sācis uzbrukt priedēm un citām koku sugām, kuras agrāk nav aizticis). Rezultātā zaļās egles pakāpeniski kļūst brūnas – nokalst, bet kaitēklis – astoņzobu mizgrauzis turpina savu uzvaras gājienu, jo inficēto koku izciršana tika apturēta. Vides aktīvistu uzskatā dabai pašai ar to jātiek galā, bet tikai, kāda izskatīsies šī Belovežas gārša pēc šī kaitēkļa uzvaras? Ko tur  brauks skatīties tūristi? Tā būs savdabīga ainava no šausmu filmām. Kas atliek  mežu īpašniekiem, kuri atrodas šo infekcijas perēkļu tuvumā jau ārpus aizsargājamās teritorijas? Vienīgā iespēja ir nocirst mežu un iegūtos kokmateriālus pārdot, lai neciestu milzīgus zaudējumus un par to kompensāciju tiesātos ar Polijas valsti. Līdzīgi «vides draugu» eksperimenti ir jau notikuši Čehijā (Šumavas nacionālajā parkā) un Vācijā (Bavārijas nacionālajā parkā), bet tikai viņi par sasniegto rezultātu nekādu atbildību nenes. Vēl viens piemērs ir Kanāda, kur ielaižot slimību mežā, tā pārņēma daudzus desmitus tūkstošu ha, rezultātā koksnes, kas varēja radīt ekonomisku ienākumu kļuva nevienam nevajadzīga.

Kāda ir izeja, ja meža īpašniekiem ir savi, vides draugiem ir savi argumenti, bet politiķi šādā situācijā nevar saprast kādus lēmumus pieņemt?

Vienkāršākā atbilde— politiķiem ir jāpieņem lēmumi, kas ir izdevīgi valstij un tajā dzīvojošajiem. Tas nebūt nenozīmē, ka lēmumiem jābūt labvēlīgiem tikai un vienīgi vides draugiem vai otrādi – tikai un vienīgi zemes īpašniekiem. Ceru, ka veselais saprāts uzvarēs un agrāk vai vēlāk tomēr tiks panāktas visas vienošanās, jo citas Latvijas, kur dzīvot un strādāt, nebūs. Nevar būt situācija, ka manā īpašumā (meža) atnāk viens cilvēks un saka: atradu tādu un šitādu vabolīti – lieku mikroliegumu un nekāda saimnieciskā darbība nav iespējama. Labi! Bet cik daudz tādu vabolīšu dzīvotnes ir Latvijā? Ja viena vai dažas — jautājumu nav, bet ja ar tādām ir pilna visa valsts, tad tas jau ir nonsens.  Bez tam, kas tie cilvēkiem, kuri pārstaigā teritorijas un spēj identificēt aizsargājamas dzīvotnes? Kāda ir viņu izglītība un statuss – ierēdnis, privātpersona, zinātnieks? Pēc kādiem kritērijiem viņš meklē šīs dzīvotnes? Vai šajos meklējumos tomēr nevajadzētu doties kopā ar meža īpašnieku vai valdītāju? Vai nebūtu lietderīgi slēgt rakstisku vienošanos ar zemes īpašnieku par lieguma noteikšanu, nevis tikai kā pašlaik jāinformē. Tie ir jautājumi par kuriem jārunā. Bez tam, ja kāds vēlas vairāk teritoriju aizsargāt, tad arī par saimnieciskās darbības pilnīgu vai daļēju liegumu ir jāmaksā kompensācija. Ja meža īpašniekam tās apmērs būs pievilcīgs, tad viņi būs ieinteresēti, lai viņu īpašumā tiktu «atrasta» dzīvotne, kurai vajadzīga aizsardzība un tiktu noteikts saimnieciskās  darbības liegums. Ja būtu pienākums valstij maksāt īpašniekam zaudējumus, ko viņš cieši no saimnieciskās darbības lieguma, tad tiktu izvērtēts vai šie aizliegumi ir tā vērti. Savukārt, ja saimnieciskās darbības liegums neko nemaksā, tad arī tādus var likt pa labi un kreisi, jo salīdzinājumā ar bioloģiskās daudzveidības ziņā nabadzīgo Eiropu šeit ir savdabīga paradīze, kur jāaizsargā visā teritorijā. To, ka vietējie nav nejēgas apliecina arī pērnā gada ažiotāža par jauna lieguma noteikšanu Vecpiebalgā, kur valsts iestāžu darbinieku vēlme par katru cenu uzlikt saimnieciskās darbības ierobežojumus, lai «neciestu» dabas vērtības beidzās ar izcirtumiem.

Tādas rīcības nebūtu, ja būtu atbilstošas kompensācijas, ja būtu reāla saruna, nevis diktāts – būs tā kā esam nolēmuši. Skumji, ka atbildīgās iestādes vada ar tādu nostāju, kur meža īpašnieks strādājis tā, lai radītu labvēlīgu vidi bioloģiskai daudzveidībai, paaugstinās risks zaudēt šī teritorijas un iegūt liegumu. Ierobežojuma draudi faktiski atņem meža īpašniekam stimulu kopt mežu tā, lai dabas vērtības saglabātos, jo meža skaistāko vietu kopšana kļūs par saimnieka finanšu risku.

Dalīties Facebook

Komentāri

*
*
*