Āris Jansons, LVMI Silava vadošais pētnieks

23.12.2020 |  LMSP

Atvērt prezentāciju

Ja varu izteikties nezinātniski – patlaban dzīvojam situācijā, kad mežu, kokus un mežā un ar mežu strādājošos cilvēkus “spiež un slānī” no dažādām pusēm. Vienu nozīmīgu “spiediena” daļu veido likumdošana, kur varu minēt Eiropas Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, Eiropas mežu adaptācijas plānu; protams, šie dokumenti nav vienīgie, ir vēl virkne citu. Šiem Eiropas mēroga dokumentiem tiek pakārtoti Latvijas tiesību akti, piemēram, klimata un enerģētikas plāns, kurā meža sektors ir definēts kā vienīgais, kam ir skaidra nozīme un mērķi oglekļa uzkrāšanā (pārējie ir nosaukti angļu valodā – free riders), un mežs tai pašā laikā ir vienīgais, kam noteikts liels daudzums ierobežojumu. Ja attiecīgo dokumentu skatās, izmantojot datorfunkciju “Meklēt!” un ieraksta “daba”, dokumentā šis vārds atrodams četras reizes, no kurām trijās – “vajag būvēt dabasgāzes starpsavienojumu ar Somiju”. (Tātad klimata mainības mazināšanas programmā paredz efektīvāku fosilā resursa izmantošanu!) Vēl vienu reizi vārds “daba” minēts saistībā ar dabas aizsardzību (papildus ierobežojumi), lai, piesaistot oglekli, kāds nebilstu sliktu vārdu par dabas aizsardzību.

Mežu adaptācijas plānā atrodamas arī dažas labas lietas, ir dažas nepieņemamas, bet kopumā plānā trūkst konkrētības, kā mērķtiecīgi veicināt pielāgošanos (adaptāciju) klimata mainībai.

Visi minētie dokumenti un to iespējamā izpilde veido situāciju, kurā meža saimnieciskā nozīme turpinās samazināties (cerams – nedaudz!), aizstājot saimnieciskās platības ar citiem mērķiem paredzētām platībām, ir sagaidāmas augstākas prasības jebkurai saimnieciskai darbībai mežā: gan normatīvā regulējuma dēļ, gan cilvēku nepieciešamībai pēc ekosistēmu pakalpojumiem.

Jā, varam sagaidīt vairāk ierobežojumu, ko diemžēl Latvijai tradicionālā stilā ieviesīs kā normatīvo aktu sastāvdaļu, ne veidojot īpašnieku brīvprātīgas saistības rīkoties savas pārliecības ietvaros!

Mežu adaptācijas kontekstā svarīgi ir arī dabas faktori, tostarp, klimata pārmaiņas, par kurām runājot, daļa sabiedrības kaut nedaudz saprot vidējās vērtības (piemēram, šogad ir tik un tik grādus siltāks). Nevienu koku šādas “vidējās vērtības” neiznīcina, tos iznīcina ekstrēmas situācijas. Ar tādām mums būs jārēķinās arvien vairāk.

Pētījumos skatāmies, kas notiek ar vēja ietekmi un bojājumiem mežā, ko varam sagaidīt nākotnē, ko un kā varam mazināt. Kas notiek ar meža degamību, kas – ar citiem bojājumiem.

Runājot par oglekļa uzkrājuma dinamiku, ir viena lieta, ko zinām un spējam modelēt gana labi – oglekļa uzkrājums līdz noteiktam koku vecumam (runa ir par pieaugušiem kokiem). Šīs zināšanas nodrošina virkne dažādu pētījumu, tostarp, meža inventarizācijas dati. Trūkstošā daļa un daļa, kas mums ir nepieciešama visvairāk: kas notiek ar kokiem pēc pieaugušā vecuma sasniegšanas. Ja skatāmies Eiropas karti un runājam par vietām (reģioniem), kuros mēs jau kaut ko zinām par oglekļa uzkrāšanos pieaugušās un pāraugušās audzēs, iegūstam virkni empīrisku datu. Jautājums, ko paredzu: kāpēc nerunājam par igauņiem, kas ir publicējuši rakstu par oglekļa uzkrājumu pāraugušās audzēs. Ja rakstu izlasa – tur runa ir par 70 gadus vecām bērzu audzēm, kas nekādi nav uzskatāmas par pāraugušās audzēs ieskaitāmām.

Mūsu pētījumos esam iekļāvuši tādas audzes, kurās var iegūt nopietnus, vērā ņemamus datus un no tiem tikpat nopietni ko secināt! Pētījumā neskatījāmies koku sugas, kas mums nav “interesantas”, skatījāmies priedes un dižskābardi. Mūsu darbs, kas nu jau ir finiša taisnē, dos kvalitatīvi jaunu informāciju visas Eiropas mērogā. Šie dati empīriski parāda: kas ir kas; dati ir iegūti teritorijās, kur dominējošais meža elements ir pārauguši koki. Priedei un eglei tas būs 160-220 gadu vecums un vairāk, bērzam ap 120 (gribējām izmantot 120-140 gadus vecas audzes, kas “uz papīra” ir gana daudz, bet, ejot dabā, atradām tikai vienu audzi, kur var “izvietot” nepieciešamo 500 m2 lielo parauglaukumu), apsei ap …. Pētāmās audzes meklējām pēc diviem kritērijiem – lai tās atrastos mežā un lai nebūtu zināmu vai acīmredzamu saimniecisko darbību pēdu. Darbs audžu meklēšanā nebija vienkāršs, galu galā meklējumi vainagojās panākumiem, kad sākām lūkot iespējamās audzes tālu no apdzīvotām vietām un tālu no jebkādiem ceļiem. Gribu uzsvērt, ka Latvijā ir daudz labu, pāraugušu audžu, bet… tajās visnotaļ regulāri notikusi saimnieciskā darbība.

Pētījumā neņēmām vērā, cik daudz audžu, normāli attīstoties, līdz šādam vecumam nonāk. Redzam, ka augsnes oglekļa uzkrājums, salīdzinot pieaugušās un pāraugušās audzes, būtiski neatšķiras. Ir zināmas atšķirības nobiru oglekļa uzkrājumā un daļa atšķirību ir saistīta ar uzkrājumu dzīvajos kokos – proti – biomasā. Kopējais oglekļa uzkrājums augsnē ir 35-40%, nedzīvā koksnē 4-8%, zemsedzē ap 5%, pārējais ir dzīvo koku biomasa (ap 45-50%).

Redzam, ka absolūtos skaitļos skujkokiem uzkrājums ir līdzīgs, lapu kokiem atšķirības ir lielākas: pāraugušajās audzēs uzkrājums ir jūtami lielāks. Kas mūs interesē? Oglekļa uzkrājums gadā un dažādu stratēģiju salīdzinājums, kā noteiktā laika periodā oglekļa uzkrājumu kāpināt. Jāsaprot, ka, salīdzinot uzkrājumus vienā gadā, starpība būs pieaugušo audžu labā. Tā ir galvenā tēze: mežs ir dinamiska sistēma, kurā nevar kaut ko ievietot un gaidīt, ka tas turpmākos 150 gadus nemainīsies, izņemot, piemēram, vecus ozolus. Normālā mežā pēc 100 gadiem viss būs savādāk nekā šodien. Empīriskie dati rāda, ka pietiekami lielā audžu kopā Latvijā, kas nosedz pietiekami lielu teritorijas daļu, saimniekojot, var nodrošināt nozīmīgi lielāku oglekļa uzkrājumu gadā nekā atstājot platības “nekā nedarīšanai”. You cannot have Your cake and eat it too. Ir jāizvēlas! “Apliekot platībai stingro sarkano līniju” un pasakot: sargājam un neviens te neko nedarīs, platība nefunkcionēs kā oglekļa uzkrājuma avots. Tātad - ticamāk būs iecerētajam pretējais efekts! Īpaši ilgtermiņā!

Dalīties Facebook