Latvijas dabas aizsardzības mērķi nav skaidri saprotami, “virsmērķis” (lielais mērķis) ir saglabāt bioloģisko daudzveidību. Kas tas ir un ko tas nozīmē – īsti nav saprotams. Tas nav skaidrs arī man kā biologam, par ko studiju gados ne reizi vien strīdējos ar pasniedzējiem. Manuprāt, ja runājam par t.s. “konservēšanu vai neiejaukšanos”, būtu jāskatās dabiskais scenārijs, kur daba attīstās pati (tā ir situācija ko “dabas aizstāvji” it kā vēlētos redzēt). Skatoties uz situāciju nedaudz savādāk, cilvēka darbības (tātad – traucējuma) rezultātā ainava būtiski mainās, radot jaunas iespējas ienākt jaunām sugām. Runājot par mežu un t.s. pioniersugām – apsi, bērzu, blīgznu – traucējuma apstākļos tās ir redzami vairāk izplatītas, savukārt nomācot sugas ilgdzīvotājas. Šīm sugām būtu jātiecas uz t.s. monodominanto klimaksu (klimaksa teorijai ir atbalstītāji un noliedzēji) – ilgākā laika posmā sugu mainība tiecas uz zināmu stabilitāti, kas nereti beidzas ar vienas vai vairāku sugu dominēšanu. Katrai sugai apkopojot attiecīgos kritērijus – cik ilgi tā dzīvo, kāda ir sugas ēncietība, kāds ir sēklu izplatīšanās vidējais un maksimālais attālums, kāda ir izturība pret uguni, veidojas matemātiskā sakarība, kas parāda – kura suga dominēs.
Augsnes zinātnieku uzskatā ļoti nozīmīgi ir augsnes faktori. Latvijas teritorijā ir ļoti dažādu augsnes “izpausmes” veidu – dažādi granulometriskie sastāvi utt. Mums principā grūti prognozēt to, kādās vietās kādām koku sugām būtu jāaug. Tas, ko redzam patlaban, ir cilvēka darbības rezultāts, ar kā sekām mēs patlaban saskaramies. Ja šādā situācijā mēs ieviešam kādu konservējošo (saglabājošo) mehānismu un sakām: “Neiejauksimies! Dabiskie procesi ir labi! Tiks saglabāta bioloģiskā daudzveidība”, nav skaidrs, ko panāksim.
Ja runājam par bioloģisko daudzveidību, tās nav tikai koku sugas vai koku skaits, ir citi objekti (sūnas, kukaiņi utt.), biotopi, arī gēnu daudzums utt. Ja notiek neiejaukšanās, būs sugas, kas dabiski mēģinās iegūt stabilitāti, un ainava prognozējami būs vienveidīga. Šodien Latvijā mēs redzam daudzveidīgu un heterogēnu ainavu. Man nav skaidrs, kur bioloģiskā daudzveidība ir/būs lielāka: zinu to, ja ir noteikta (likumā) bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, tas ir jādara, kas, savukārt, nozīmē, ka saimniecisko darbību izslēgt nedrīkst.
Pētījumā apstiprinājās kāda praktiķiem un zinātniekiem sen zināma lieta – piemēram, GNP stingrā režīma zonās, kur jebkāda darbība ir aizliegta, salīdzinot ar teritorijām, kur vispār nekas netiek darīts, sastopam divus atšķirīgus stāstus (situācijas). Kur tiek veikta saimnieciskā darbība un nevar neko darīt, apkārtesošā saimniekošana ietekmē teritoriju, kur neko nevar darīt. Nevar skatīties vienkāršoti – nosakot aizliegumu, teritorija sāks “dabiskoties”. Protams, izmantojot matemātisko modeli, varētu noteikt, cik liela platība būtu nepieciešama, lai izvairītos no nevēlamiem blakusefektiem.
Dalīties Facebook
